Parastā bisīte (Gyromitra esculenta)

Parastā bisīte jeb ķervelis (Gyromitra esculenta) ir Latvijā bieži sastopama indīga asku sēne. Tā parasti sastopama agrā pavasarī un viegli atšķirama no ēdamajām sēnēm pēc tās cepurītes nelīdzenā, smadzeņveidīgā izskata.

Parasto bisīti un bisīšu ģinti aprakstījis E. M. Frīss 1849. gadā. Agrāk ģints tika iekļauta rumpuču dzimtā (Helvellaceae), pēc 1997. gada pētījumiem pievienota Discinaceae dzimtai. Tomēr sīkāka bisīšu ģenētiska izpēte pagaidām nav veikta, un pēc tādas ir iespējamas sistemātikas izmaiņas.

Sēnes apraksts

• Augļķermeņi: asku sēnes, apotēciji lieli, 4—10 cm augsti, līdz 12 cm diametrā, sastāv no kātiņa un cepurītes, gaļīgi, ar patīkamu garšu un smaržu, satur indīgo giromitrīnu dažādā koncentrācijā.
• Cepurīte: krokota, doba, plāna, neregulāri ieapaļa, pie malas daļēji saaugusi ar kātiņu, ar izteiktu viļņotu smadzeņu vai valrieksta veida formu. Kastaņkrāsas, tumši vai sarkanīgi brūna. Uz vecumu un saulē kļūst tumšāka.
• Kātiņš: līdz 4 cm resns, gaišā krāsā, dobs, ar gareniskām krokām, cilindrisks vai saplacināts. Bieži sadalīts kamerās.
• Sporas: vienšūnas, bezkrāsainas, elipsoidālas, gludas, ar diviem eļļas pilieniem, 20—25 x 8—10(13) μm. Parafīzes pavedienveidīgas, 5—7(10) μm resnas, galos paplašinātas, ar šķērssienām, sarkanīgi brūnas.
• Aski: cilindriski, ar 8 sporām, 250—350 x 18—20 μm.

Augšanas apstākļi
Parastās bisītes ir saprotrofas, tātad atmirušu organiku izmantojošas sēnes. Mērenajā joslā aug pavasaros, īpaši aprīlī un maija sākumā, Smilšainās augsnēs skuju koku, īpaši priežu mežos, arī izdegumos un izcirtumos, atklātās vietās, ceļmalās. Anomālos laika apstākļos var izaugt arī citos mēnešos. Sastopamas Eirāzijā un Amerikā.

Daļa mikologu uzskata, ka, tāpat kā lāčpurni, dažos apstākļos spējīgas veidot arī mikorizu.

Līdzība ar citām sugām
Parastās bisītes, augļķermeņus veidodamas pavasarī, reti kad sastopamas vienlaicīgi ar vasarā un rudenī augošajām sēnēm. Vienlaikus ar tām pavasaros atrodami pēc sagatavošanas ēdamie lāčpurni (Morchella ģints) un ķēvpupi (Verpa bohemica), ar kuriem tās nepieredzējuši cilvēki var sajaukt. Biežās jaukšanas dēļ tiek ieteikts visas asku sēnes pirms lietošanas vismaz reizi novārīt un noliet ūdeni, kas varētu vismaz vājināt bisīšu indi, ja tās iekļūtu starp ēdamajām sēnēm. Tomēr atšķirības starp ģintīm ir visai redzamas: ja lāčpurni ir tīkloti šūnaini, tad bisīšu virsmas krokas ir lokani viļņotas, bez redzamām šūnām. Bisīšu cepurītēm parasti ir sarkanīga nokrāsa, kādas nekad nav lāčpurniem. Lāčpurni arī ir pēc kopējās formas redzami regulārāki par bisītēm. Ķēvpupi pēc formas atgādina lāčpurnus, bet to virsma arī ir viļņota kā bisītēm.

Daļēji jucekli starp bisītēm un lāčpurniem radījušas svešvalodas. Krievu valodā to nosaukumi "Stročok" un "Smorčok" ir grūti atšķirami, un arī vietējie iedzīvotāji par atšķirību maz satraucas. Latvijā (un arī Igaunijā) savukārt vāciskais lāčpurnu apzīmējums "Morcheln" ne tikai transformējies par "murķeli", bet ar šo vārdu sākuši apzīmēt bisītes. Līdzīgas problēmas ir arī angļu valodā, kur bisītes dēvē par viltus lāčpurniem (false morel). Šī jucekļa dēļ Latvijas mikologi vispār iesaka nelietot vārdu "murķelis" nevienām sēnēm.

Tikai ar mikroskopu parasto bisīti var droši atšķirt no parasti lielākās dižās bisītes, kuras sporas nav apaļgalu kā parastajai bisītei, bet ar nosmailinātiem izaugumiem galos.
lv.wikipedia.org

Parastā bisīte ir neliela izmēra sēne 2-10 cm lielu cepurīti un 2-3cm lielu kātiņu. Kātiņš dobjš. Pēc skata sēne atgādina “smadzenes” vai valrieksta mīkstumu.

Parastā bisīte pēc krāsas var variēt no dzeltenas līdz sarkanīgi- brūnai krāsai. Kātiņa krāsa balta. Pelēcīga, retos gadījumos ar violetu toni. Visbiežāk šo sēni var sastapt priežu silos un lapkoku mežos uz smilšainas augsnes. Parastai bisītei patīk saules apspīdētas vietas- cirsmas, uzkalniņi, izdegušas pļavas un meži. Bieži sastopama meža ceļu, taciņu un grāvju malās. Sēņu augšanas periods ir samērā īss. Saistīti ar reģionu, tas parasti ir sākot no aprīļa vidus līdz jūnijam, jūnija vidum - augšanu ietekmē arī vides temperatūra.

Parasto bisīti bieži uzskata par ēdamu sēni, taču, lai to darītu ir jābūt uzmanīgam. Sēnes augļķermenī ir atrodama tāda viela, kā giromitrīns, kurš var nopietni ietekmēt cilvēka veselību. Tas pats attiecas arī uz šīs sēnes radiniecēm! Visvairāk giromitrīns ir rudens bisītē, tad parastajā bisītē un visdrošākās skaitās dižās bisītes, jo tajās zinātnieki giromitrīnu vēl nav konstatējuši - bet tas nenozīmē, ka tas perspektīvā tur nevarētu būt. Giromitrīna saturs tieši saistās ar sēnes augšanas ģeogrāfisko vietu un vides temperatūru. Tāpēc, piemēram, rudens bisītē (gyromitra inula) satur giromitrīnu lielākā daudzumā, jo tā aug sākot ar jūnija beigām un tiek pakļauta spēcīgāk saules stariem un siltumam (rudens bisīte ir uzturā nelietojama sēne). Savukārt, parastā bisīte un dižā bisīte ir pavasara sēne un giromitrīna saturs tajā ir mazākās devās, taču tas nenozīmē, ka nepietiekami, lai saindētos.

Nonākot giromitrīnam organismā tas paralizē centrālo nervu sistēmu, noārda aknas un nograuj gremošanas - zarnu trakta darbību, turklāt šī viela spēj mainīt arī asins struktūru- rezultātā var iestāties arī letālas sekas.

Ārstnieciskām vajadzībām, tautas medicīnā, galvenokārt, izmanto parasto bisīti, retāk rudens bisīti (ir jābūt vairāk priekšzināšanām), savukārt, uzturā biežāk izvēlas dižo bisīti.

Ārstnieciskam nolūkam parastās bisītes preparāti tiek lietoti gan iekšķīgi, gan ārīgi. Taču, es personīgi iesaku to iekšķīgi nelietot, bet ja esat drošs par to ko darāt vai arī spējat iegādāties gatavu produktu, kurš ir pārbaudīts laboratoriski un Jums ir zinoša fungoterapeita ieteikumi, tad var.

Bet ārīgi lietot varat šo sēni droši! Sagatavo to parasti, kā spirta vai eļļas ekstraktu, retākos gadījumos, tiek gatavotas arī specifiskas ziedes un gēli.

Parastā bisīte ir brīnumains līdzeklis, lai ar to ārstētu dažādas veselības problēmas. Parastai bisītei nav līdzinieku, ja nepieciešams ārstēt locītavu slimības: radikulītu, poliartrītu, osteohondrozi, reimatismu, kauliņu saaugumus, kaulu “radziņus” uz pēdām. To nodrošina tāds polisaharīds, kā ST4, kurš ir atrodams parastajā bisītē. Tas pēc uzbūves ir analoģisks hondroitīnam. Hondroitīns ir aminopolisaharīds, kurš ir kā materiāls un barības viela savienojošiem, kaulu un skriemeļu audiem. Hondroitīns palielina skriemeļu audu uzsūkšanas spēju, pateicoties kam tā kļūst elastīga. Viens no galvenajiem iemesliem locītavu slimībām ir nepietiekama to apasiņošana. Arī šajā situācijā palīdzēs polisaharīds ST4.

Lietojot parasto bisīti ir vērts paralēli lietot arī C vitamīnu, kas pastiprinās sēnes iedarbību, palielinot tās absorbciju organismā un paātrinot atlabšanu.

Parastās bisītes preparāti ne tikai atsāpina un noņem izteiktus slimības simptomus, bet tie arī ārstē slimību pašā tās saknē.

Parastās bisītes preparātus lieto arī plaušu slimību gadījumā, liekot uz krūtīm kompreses vai tās ieziežot. Īpaši efektīvi to pielietot hroniska bronhīta un plaušu iekaisuma gadījumā.

Neaizmirsīsim, ka parastā bisīte, rudens bisīte un perspektīvā arī dižā bisīte ir indīgas sēnes un tās var radīt nopietnas sekas veselībai, līdz ar to, bisīšu preparāti ir aizliegti:

• Grūtniecības un laktācijas periodā;
• Bērniem līdz 12 gadu vecumam;
• Ja ievērojat individuālu nepanesamību.

Bisīšu preparāti ir aizliegti bērniem, cilvēkiem ar novājinātu imunitāti vai hroniskām slimībām, īpaši ja tās ir sirds - asinsvadu slimības vai kuņģa - zarnu trakta slimības. Valda pieņēmums, ka ilglaicīga bisīšu preparātu lietošana var ietekmēt sirdsdarbību, īpaši, ja ar sirdi jau ir problēmas!
www.agfonds.lv