Parastais krupis (Bufo bufo)

Parastais krupis (latīniski: Bufo bufo; angliski: European toad (common toad); vāciski: Erdkröte, Feldkröte, Gemeine Kröte; krieviski: обыкновенная жаба)

Parastais krupis jeb vienkārši krupis (Bufo bufo) ir krupju dzimtas (Bufonidae) Latvijā dzīvojoša bezastaino abinieku suga. Tas sastopams plašā Eiropas areālā, izņemot Skandināvijas ziemeļus, Īriju, Islandi, Pirenejus un lielāko daļu Vidusjūras salas. No Vidusjūras salām tas sastopams Sicīlijā. Tas mājo arī Āzijas dienvidrietumos (Turcijā un Sīrijā), lai gan izplatīts galvenokārt Āzijas ziemeļrietumos. Krupis izplatīts visā Latvijā un sastopams ļoti bieži, lai gan to ir grūti novērot, jo lielāko dienas daļu tas guļ noslēpies.
lv.wikipedia.org

Senais nosaukums
kraupis, kauķis, kaupiņš, depe, rupucis.


Apraksts
Ķermeņa garums 5 - 7 cm, taču gadās arī daudz lielāki īpatņi ­ pat līdz 15 cm. Āda kārpaina, galvas malās lieli pieauss indes dziedzeri ­ parotīdi. Sīkāki indes dziedzeri izkaisīti pa visu ādu; nedaudzie plēsīgie dzīvnieki, kas medī krupjus, parasti atstāj neskartu ādu un galvu ar parotīdiem. Mugura pelēka vai brūna, gaišāka vai tumšāka, bieži - ar olīvzaļganu nokrāsu. Muguras nokrāsa var būt atkarīga no substrāta pamatkrāsas. Vēderpuse gaiša, reizumis - ar maziem sarkaniem punktiņiem. Redzokļi horizontāli. Pārvietojas soļiem. Tēviņš parasti mazāks, nārsta laikā atšķiras no mātītes ar tumšbrūnām dzimumtulznām priekškāju iekšpusē. Tēviņš nārsta laikā dzied, taču klusi un neizteiksmīgi; iekšējais rezonators neliels.


Ekoloģija
Ūdenī neveikls, pavada tur tikai nārsta periodu (kurš sākas diezgan agri - apmēram 20.04.-5.05, atkarībā no pavasara iestāšanās, un ilgst tikai dažas dienas). Parasti izvēlas palielus dīķus, karjerus vai pat nelielus ezerus ar pastāvīgu ūdens līmeni. Nārsta laikā raksturīgas vairāku tēviņu cīņas ap vienu mātīti: izveidojas vairāku krupju kamols, līdz spēcīgākais tēviņš beidzot nostumj konkurentus un paliek ar partneri divatā. Mātīte iznērš ap 3000 un pat vairāk ikru, kas savirknēti tievos, recekļainos, 4 - 5 m garos pavedienos, un aptin ap nogrimušiem zariem vai augiem. Kurkuļi izšķiļas pēc 2 nedēļām. Tāpat kā citām Latvijā sastopamajām krupju sugām, kurkuļi sīki (ap 3,5 cm) un melni. Metamorfoze notiek pēc 2,5 mēnešiem un šīgadeņi parasti atstāj ūdenstilpi jūlija pirmajā pusē. Parastajam krupim ir ļoti raksturīga visu kurkuļu vienlaicīga metamorfoze, un vasaras vidū nārsta ūdenstilpju tuvumā bieži novērojama ļoti augsta apmēram 15 mm garo mazo krupīšu koncentrācija. Dzimumgatavība tēviņam iestājas trešajā dzīves gadā, mātītei - ceturtajā. Krupis pārtiek no visdažādākajiem sauszemes bezmugurkaulniekiem, lielāki īpatņi spēj norīt arī sīkus mugurkaulniekus. Aktīvs mijkrēslī un naktī, taču, ja laiks apmācies un lietains, sastopams arī dienā. Slēpjas zem akmeņiem un kritušiem kokiem, lapu un baļķu kaudzēs, grauzēju alās, saimniecības ēkās. Ziemošanas periods sākas septembra beigās. Labprāt uzturas cilvēku tuvumā. Teikas, ka krupji dzerot pienu un pat zīžot govs pupu, neatbilst patiesībai. Arī zemenes krupji neēd (atcerēsimies: abinieki nekustīgus objektus neuzskata par barību), un krupja klātbūtne zemeņu dobē visbiežāk izskaidrojama ar to, ka tas izgājis kailgliemežu medībās (tie gan ēd zemenes labprāt un daudz!). Tāpat nav pamatojuma ticējumam, ka no krupja uzmetoties kārpas uz rokām, un citiem krupja apvainojumiem. Parastais krupis ir patiess dārzu labvēlis, kas aizsargā kultūraugus no visdažādākajiem kaitēkļiem (ne tikai kailgliemežiem).


Izplatība
Sastopams ļoti plaši: Eiropā, Ziemeļrietumāfrikā, arī Āzijā: uz austrumiem - līdz Japānai un Korejai, uz dienvidiem - līdz Austrumķīnai. Izplatīts visā Latvijā, sastopams ļoti bieži.
www.latvijasdaba.lv

Sistemātikas izmaiņas
Vairākas kādreizējās parastā krupja pasugas mūsdienās tiek sistematizētas kā atsevišķas sugas: Formozas krupis (Bufo bankorensis), Japānas krupis (Bufo japonicus), Kaukāza krupis (Bufo verrucosissimus), Kukunora krupis (Bufo tuberculatus), milzu krupis (Bufo spinosus) un Tālo Austrumu krupis (Bufo gargarizans)

Izskats
Parastajam krupim mātītes ir masīvākas un lielākas nekā tēviņi, un dienvidos dzīvojošie īpatņi ir lielāki nekā ziemeļos dzīvojošie. Tēviņa ķermeņa garums ir 5—6 cm, mātītes 8—9 cm. Galva krupim ir plata ar lielu muti un bez zobiem. Āda sausa, kārpaina. Galvas malās lieli pieauss indes dziedzeri ­— parotīdi. Sīkāki indes dziedzeri izkaisīti pa visu ādu. Plēsīgie dzīvnieki, kas medī krupjus, ādu un galvu ar parotīdiem parasti atstāj neskartu. Krupja ķermenis ir saplacināts un parasti piespiests pie zemes. Tā priekškājas ir īsas un pēdas iegrieztas uz iekšpusi. Pakaļkājas, salīdzinot ar citiem krupjiem un vardēm, arī ir īsas. Pēdām nav peldpleznu. Mugura pelēka vai brūna, var būt gan gaišāka, gan tumšāka, bieži ar olīvzaļganu nokrāsu. Mātītes ir brūnākas, bet tēviņi pelēcīgāki. Vēderpuse gaiša, reizumis ar maziem sarkaniem punktiņiem. Redzokļi horizontāli, dzeltenā vai vara krāsā. Nārsta laikā atšķiras no mātītes ar tumšbrūnām dzimumtulznām priekškāju iekšpusē. Tās tiek izmantotas, lai pārošanās brīdī, varētu cieši satvert mātīti. Tēviņš nārsta laikā dzied, taču klusi un neizteiksmīgi. Tā iekšējais rezonators ir neliels un no ārpuses nav redzams.


Uzvedība un barība
Krupis kļūst aktīvs vakarā un visu nakti pavada, barojoties ar dažādiem bezmugurkaulniekiem, lielāki īpatņi spēj norīt arī sīkus mugurkaulniekus. Iecienīta barība ir kailgliemeži, mitrenes (Oniscidea), vaboles, tauriņu kāpuri, mušas, sliekas un nelielas peles. Mazāks upuris tiek uzlaizīts ar mēli, bet lielāks saķerts žokļos. Tā kā krupim nav zobu, medījums tiek norīts vesels. Tas savu medījumu neatšķir, bet reaģē uz jebkuru nelielu, tumšu, kustīgu objektu. Krupis ļoti labi redz arī tumsā un medī, izmantojot redzi. Ja laiks ir apmācies un lietains, tad krupis sastopams arī dienā, lai gan dienas laikā tas parasti slēpjas zem akmeņiem, koku saknēm un kritušiem kokiem, lapu un baļķu kaudzēs, grauzēju alās, saimniecības ēkās. Krupis pa nakti medīdams klejo apkārt, bet no rīta atgriežas savā slēptuvē. Vienā un tajā pašā slēptuvē tas var atgriezties vairākus mēnešus pēc kārtas. Tas pārvietojas lēniem, nevienmērīgiem soļiem vai īsiem lēcieniem. Ūdenī krupis ir neveikls un ūdenstilpni apmeklē tikai nārsta periodā. Laiku pa laikam krupis maina ādu, tā nonāk nost kā skrandains lēveris, kuru krupis pēc tam apēd. Ziemu tas pavada slēptuvē, iegrimis ziemas miegā.


Aizsardzība un ienaidnieki
Ja krupis ir izbiedēts, tas ieņem aizsardzības pozu, izslienoties stīvās kājās un cenšoties izskatīties pēc iespējas lielāks. No parotīdiem un citiem ādas dziedzeriem tam izdalās inde, kura ir pietiekami iedarbīga, lai daudzi plēsēji izvairītos no krupjiem. Tā ienaidnieki ir zalkši, eži, žurkas, mājas kaķi, gārņi, vārnas un dažādi plēsīgie putni. Putni izvairās ēst krupja ādu, tie ar knābjiem uzplēš krupja vēderu un izēd tikai iekšas. Arī kurkuļu āda ir indīga, tādēļ zivis neēd krupja kurkuļus, bet indīgā āda neattur lielo tritonu. Ar kurkuļiem barojas arī spāru kāpuri un dažādas ūdens vaboles.


Vairošanās
Pavasarī pēc atmošanās no ziemas miega sākas krupju nārsts, kad simtiem krupju dodas uz nārstošanas vietām. Vairāk kā 80% krupju atgriežas savā dzimtajā ūdenstilpnē. Nārsta periods sākas samērā agri — aprīļa beigās vai maija sākumā — un ilgst tikai dažas dienas. Nārstošana notiek palielos dīķos, karjeros, nelielos ezeros ar pastāvīgu ūdens līmeni. Pirmie nārsta vietās ierodas tēviņi un tur uzturas vairākas nedēļas. Mātītes, kad ierodas, sapārojas, iznērš ikrus un aiziet. Tēviņi, gaidot mātītes, tās sauc. Pēc kurkšķēšanas matīte var noteikt tēviņa lielumu un spēku. Krupjiem raksturīgas vairāku tēviņu cīņas ap vienu mātīti, izveidojoties vairāku krupju kamolam, līdz spēcīgākais tēviņš beidzot nostumj konkurentus un paliek ar mātīti divatā.

Mātīte nērš apmēram 3000 vai vairāk ikru, kas savirknēti tievos, recekļainos pavedienos (4—5 cm garumā). Mātīte tos aptin ap nogrimušiem zariem vai augiem. Kurkuļi izšķiļas pēc 2—3 nedēļām. Iesākumā kurkuļi paliek piestiprinājušies pie ikru pavediena un barojas ar tā recekļiem. Pēc tam tie piestiprinās pie dažādu ūdensaugu lapām no apakšas un tikai nedaudz paaugušies tie sāk brīvi peldēt pa ūdenstilpni. Tie ir nelieli un melni, ļoti līdzīgi parastās vardes kurkuļiem. Tos var atšķirt pēc lielās mutes. Mute ir tikpat plata kā attālums starp acīm. Metamorfoze notiek pēc 2,5 mēnešiem un jaunie krupīši (apmēram 1,5 cm lieli) ūdenstilpi Latvijā parasti atstāj jūlija pirmajā pusē. Parastajam krupim ir raksturīga visu kurkuļu vienlaicīga metamorfoze, un vasaras vidū nārsta ūdenstilpju tuvumā bieži novērojama ļoti augsta mazo krupīšu koncentrācija. Dzimumgatavība tēviņam iestājas trešajā dzīves gadā, mātītei - ceturtajā.


Krupis un cilvēks
Krupi bieži var novērot dārzos un apdzīvotu vietu tuvumā. Par to izveidojušies dažādi tautas ticējumi un mīti, kas neatbilst patiesībai. Krupis nedzer pienu, arī zemenes tas neēd, jo abinieki nekustīgus objektus neuzskata par barību. Krupja klātbūtne zemeņu dobē liecina tikai to, ka tas ieradies kailgliemežu medībās. Nav pamatojuma arī ticējumam, ka no krupja uz rokām uzmetas kārpas. Krupis ir ļoti vērtīgs dārza iemītnieks, kas aizsargā kultūraugus no visdažādākajiem kaitēkļiem.
lv.wikipedia.org