Olīvas

Olīvas ir olīvkoka Olea europaea augļi.

Olīvas nedrīkst ēst tūlīt pēc to ievākšanas, vispirms tām jāveic apstrāde, kuras rezultātā samazinās tām raksturīgā rūgtā garša (rūgto garšu piedod olīvu miziņā esošs glikozīds). Apstrādes process ir atkarīgs no reģiona, kurā olīvas ir augušas, no to šķirnes, kā arī no krāsas, garšas un kvalitātes, kuru vēlas iegūt. Dažas olīvas ievāc vēl pilnībā nenogatavojušās un zaļas, bet citas ievāc jau pilnīgā gatavības stadijā, kad tās ir kļuvušas melnas.

Olīvas ir labs mononepiesātināto taukskābju avots, tās pietiekamā daudzumā satur arī E vitamīnu. Mononepiesātinātās taukskābes ir izturīgākas pret bojājumiem kā polinepiesātinātās taukskābes, tādēļ tās nepieciešamas šūnu sieniņu struktūrām, lai tās labāk aizsargātu šūnas pret apkārtējā vidē esošajiem kaitīgajiem faktoriem, šo aizsargfunkciju vēl spēcīgāku padara E vitamīns, kam piemīt antioksidanta īpašības, līdz ar to mazinās bojājumu un iekaisumu risks. Olīvas satur arī citas noderības bioloģiski aktīvas vielas: polifenolus un flavanoīdus, kam arī piemīt nozīmīgas pretiekaisuma īpašības. 
(http://www.termorelax.com/web/?id=402742)

Olīvas satur ne mazāk par 70% eļļas, daudz vitamīnu, tostarp E vitamīnu, un nepiesātinātās aminoskābes. Olīveļļa ir ļoti vērtīga.

Olīveļļu no olīvām spiež vairākas reizes. Novāktās olīvas nomazgā un griež centrifūgā, iegūstot eļļu. Šādi iegūst pirmos 12% eļļas. Šī olīveļļa ir visvērtīgākā. Eļļa ir dzidra, bez īpašas garšas un smaržas, tādēļ tā ir piemērota cepšanai. Jāatceras, ka jebkura olīveļļa zemā temperatūrā var kļūt duļķaina, bet istabas siltumā tā atkal kļūst caurspīdīga.