Neoklasicisms
Klasicisms ir mākslas stils un estētikas virziens, kas valdīja Eiropā no 17. - 19. gadsimtam gan literatūrā, gan teātra mākslā, gan tēlotājmākslā, gan arhitektūrā un mūzikā, atdarinot Senās Grieķijas un Senās Romas mākslu un estētiku.
Klasicismu var iedalīt četros periodos:
Liriskais klasicisms, kas 17. gadsimtā izveidojas Itālijā, bet uzplaukst un attīstās Francijā, balstoties uz Senās Grieķijas vēlīno klasiku;
Revolucionārais klasicisms jeb neoklasicisms, kas rodas Francijā 18. gadsimta beigās franču revolūcijas ietekmē, šajā laikā galvenais uzsvars ir uz sabiedrības lomu un nozīmību, par izejas punktu šim periodam kalpo Romas republikas māksla;
Ampīrs rodas 19. gadsimta sākumā Napoleona valdīšanas laikā, un par mākslas iedvesmas avotu kļūst Romas impērijas māksla;
Pēdējais ceturtais periods - 19. gadsimta vidus akadēmiskais klasicisms, ko var uzskatīt par klasicisma pagrimuma periodu. Lai arī klasicisms ir balstīts antīkās kultūras atdarināšanā, daži no šiem periodiem ir formālāki un ārišķīgāki, bet daži patiesi atspoguļo klasiskos ideālus kā racionālisms 17. gadsimtā un apgaismības laikmets 18. gadsimta beigās.
Latvijā klasicisms sāk attīstīties 18. gadsimta otrajā pusē, kad no skatuves pamazām aiziet baroks un rokoko. Galvenie mākslas centri ir Rīga un Jelgava. Rīgas celtniecībā parādās arī vēlā klasicisma izpausme — ampīrs.
Arhitektūra
Par galveno iezīmi klasicisma arhitektūrā kļūst antīko forma un proporciju atdarināšana. Antīkais templis kļuva par etalonu harmonijai, vienkāršībai, formu skaidrībai un monumentālismam. Klasicisma laika ēkām ir raksturīgs regulārs plānojums, simetrija un skaidra ārējā forma bez liekām, dekoratīvām detaļām.
Klasicisma arhitektūras principi tika noformēti renesanses laika beigās talantīgā Venēcijas meistara Paladio un viņa sekotāja Skamoci ēkās. Grieķu tempļu skaistums tika absolutizēts un šos principus sāka izmantot arī privāto villu būvniecībā. Paladio arhitektūras principi pārsviedās uz Angliju, un tiem angļu arhitekti sekoja līdz pat 18. gadsimta vidum. Tikmēr Eiropas kontinentā arhitektūrā valdīja Itālijā dzimušais baroks, kas izvirta rokoko smalkumos. Rokoko, kas pamatā orientējās uz interjeru un dekoratīvām detaļām, nespēja atbilstoši pasūtījuma svarīgumam atrisināt lielo arhitektūras formu monumentalitāti, līdz ar to klasicisma idejas ienāca arī pārējā Eiropā. Francijā jau Ludviga XV laikā (18. gadsimta pirmā puse) uzbūvē pirmās sabiedriskās ēkas klasicisma stilā, bet 18. gadsimta beigās Ludviga XVI laikā klasicisms kļūst par galveno arhitektūras valodu būvniecībā.
Arī Latvijā pēc baroka un rokoko ēras iestājās visu līdzsvarojošais klasicisms. Latvijā klasicisms ienāca no Krievijas un Vācijas. Rīgā par spilgtu klasicisma piemēru uzskatāma Jēzus baznīca — viena no Latvijas dižākajām koka celtnēm. Klasicisma formās ieturēta Aleksandra Ņevska baznīca, Katlakalna baznīca, kā arī dzīvojamās ēkas, piemēram, Zirgu ielā 14 un 28, Kalēju ielā 3. Rīgā. Pie Latvijas klasicisma labākajiem arhitektūras paraugiem būtu jātzīmē arī 19. gadsimta sākuma anonīmā autora nelielā, koka Ērmaņu muiža Alūksnes rajonā. Rīgas ievērojamākais būvmeistars Kristofs Hāberlands bija racionālas vienkāršības, atturīgu dekoru un skaidru formu ieviesējs gan sabiedrisko, gan dzīvojamo namu arhitektūrā. Izcili klasicisma paraugi ir arī slavenā arhitekta Johana Georga Ādama Berlica projektētās klasicisma pilis Mežotnē, Durbē un Kazdangā. Johans Daniels Felsko klasicisma stilā uzbūvēja Rīgas Rātsnamu, kas 2. pasaules kara laikā tika sagrauts un 21. gadsimta sākumā tā fasādes fragments tika iekļauts jaunās Rīgas domes ēkā.
19. gadsimta sākumā Anglijas neoklasicisms, Vācijas klasicisms un Somijas ampīrs piederēja pie virziena, kas uz ilgiem laikiem palika pēdējais kopējais arhitektūras un interjera stils Eiropā.
