Mīlestība

Nobriedusi mīlestība ir mīlestība ar nosacījumu, ka tiek saglabāts cilvēka veselums, cilvēka individualitāte. Milestība ir aktīvs spēks cilvēkā; spēks, kas izlaužas cauri sienām, kuras šķir cilvēku no pārējiem līdzcilvēkiem, spēks, kas vieno viņu ar pārējiem; mīlestība liek cilvēkam pārvarēt izolācijas un atsķirtības sajūtas, tomēr tā ļauj viņam būt pašam, saglabāt savu veselumu. Mīlestībā vērojams paradokss, kad divas būtnes kļūst par vienu – un tomēr paliek divas.

Mīlestība glābj no cilvēku atšķirtības un piepilda ar ilgām pēc vienotības.

Mīlestība, tas ir drosmīgs lēciens vienotības pārdzīvojumā.

Nenobriedusi milestība saka: „Es mīlu tevi tāpēc, ka tu man esi vajadzīgs”. Nobriedusi milestība saka: „Tu man esi vajadzīgs tāpēc, ka es tevi mīlu”.

Mīlestība ir rīcība, cilvēka spēka izpausme, kas iespējama tikai brīvības apstākļos un nekad nepastāv piespiedu apstākļos.

Mīlestība ir aktivitāte, nevis pasīva darbošanās, tā ir „piedalīšanās”, nevis „aizraušanās”. Vispārinātākā veidā mīlestības aktīvo dabu var raksturot ar apgalvojumu, ka mīla pirmām kārtām dod, nevis ņem.

Visiem mīlestības veidiem piemīt zināmi pamatelementi. Tie ir rūpes, atbildība, cieņa un zināšanas.

Mīlestība ir aktīva interese par dzīvi un mūsu mīlestības objekta lološana.

Mīlestība ir aktīva iedziļināšanās otrā cilvēkā, un manu vēlēšanos uzzināt remdē vienotība. Savienošanās aktā es apzinos tevi, sevi, visus – un es nezinu neko. Es apzinos visa dzīvā noslēpumu, tajā vienīgajā veidā, kādā cilvēks ir spējīgs apzināties pārdzīvojot vienotību – un tās nav zināšanas, ko mēs gūstam no savām pārdomām. Mīlestība ir vienīgais ceļš uz zināšanu, kas caur savienošanās aktu sniedz atbildi uz manu jautājumu. Mīlas aktā sevi dodot, gremdējoties otrā cilvēkā, es atrodu sevi, es atklāju sevi, es atklāju mūs abus, es atklāju mus abus.

 Avots: Ērihs Fromms „Milestība māksla”.