Mirikārija (Myricaria)

Mirikāriju (Myricaria) ģintī aprakstītas desmit stabilas sugas, no kurām Latvijā biežāk audzē Vācijas mirikāriju (Myricaria germanica), kas savvaļā aug Dienvideiropas un Centrāleiropas kalnu upju ielejās. Tas ir līdz 2.5 m augsts krūms ar stāviem pelēkbrūniem dzinumiem un 2-4 (9)mm garām lineārām lapām. Dzinumu galos 4-10 cm garas ziedkopas. Ziedu vainaglapas aptuveni 5 mm garas, sārtas līdz violeti sārtas un baltas. Latvijas apstākļiem piemērota suga- ziemcietīga, atkušņos necieš, labi jūtas arī lietainās un vēsās vasarās. Ilgstošos vasaras sausumu periodos jālaista. Retāk Latvijā audzē Daurijas mirikāriju (Myricaria davurica) no Dienvidaustrumu Sibīrijas un Mongolijas, kur tā aug oļainos un smilšainos kalnu upju krastos. Savvaļā tas ir līdz 3 m augsts krūms, taču pie mums lielāka par 2 m parasti neizaug. No Vācijas mirikārijas atšķiras ar nedaudz garākām (līdz 10 mm) un platākām (līdz 3 mm) lapām. Ziedkopas parasti ir dzinumu sānos. Dažkārt cieš dziļos ziemas atkušņos.

Retums Latvijā ir lapsastes mirikārija (Myricaria alopecuroides), kas savvaļā aug Moldovā, Dienvidkrievijā, Krimā, kā arī Rietumeiropas, Centrāleiropas, Centrālāzijas, Mazāzijas, Irānas un ziemeļrietumu Ķīnas kalnu upju oļainajās sanesumu palienēs. Tas ir 1-2 m augsts krūms ar garām (līdz 18, pat 35 cm) ziedkopām, kas biežāk atrodas dzinumu galos.
stadisim.lv