Meža zīlīte (Periparus ater)
Zīlītes, zīlīšu dzimta (Paridae) ir viena no dziedātājputnu (Passeri) dzimtām, kas pieder zvirbuļveidīgo kārtai (Passeriformes). Tajā ir 55 sugas, kas sistematizētas 9 ģintīs. Nesenā pagātnē lielākā daļa sugu tika sistematizētas zīlīšu ģintī (Parus), bet pēdējo gadu DNS pētījumi ir izmainījuši zīlīšu sistemātiku.
Zīlīšu dzimtas sugas ir plaši izplatītas visā pasaulē. Tās sastopamas lielākajā daļā kontinentu: Eiropā, Āzijā, Āfrikā un Ziemeļamerikā. Ir sugas, kuru izplatība gandrīz sakrīt ar kopējo dzimtas izplatību, bet ir sugas, kas ir endēmiskas nelielām teritorijām. Visplašāk sastopamā ir meža zīlīte (Periparus ater), kas mājo plašā teritorijā Eirāzijā un Ziemeļāfrikā.
Meža zīlīte. (Latīņu v. – Periparus ater; Angļu val. – Coal Tit; Vācu val. – Tannenmeise; Krievu val. –Московка)
Izskats: Galvas virsa un pazode melna, vaigi un laukums kakla aizmugurē balts; mugurpuse zilganpelēka, uz spārniem 2 baltas šķērssvītras, vēderpuse balta.
Balss: Parasti „Cuīt” vai „si – si –si”. Dziesma vienkārša „vī – ce vī – ce vī – ce” vai „pi –tī pi – tī pi – tī...”.
Sastop: Skuju koku (īpaši egļu) un jauktos mežos. Ne visai bieži un nevienmērīgi.
Ligzdo: Koku dobumos, retāk būrīšos. Ligzda no sūnām, tīmekļiem, biezi izklāta ar zīdītāju vilnu. Maijā, jūlijā. 7 – 9 olas.
Ceļo: Nometnieks, bet bieži invāzijas.
Avots: „J. Baumanis, V. Klimpiņš”.
Meža zīlīte (Periparus ater) ir Latvijā samērā parasta ligzdotāja un nometniece jauktos un skuju koku mežos, tomēr mazākā skaitā nekā citas parastās zīlītes. Daļa putnu rudenī klejo uz dienvidiem. Rudens ceļošanas laikā skaits gadu no gada ievērojami svārstās saistībā ar periodiskām invāzijām, kas izraisās gados ar labām ligzdošanas sekmēm, bet ar barības bāzes deficītu vasaras otrajā pusē - rudenī.
IZSKATS: Vismazākā no zīlītēm. Galva melna ar baltiem laukumiem uz vaigiem un pakauša. Vēderpuse gaišā bēškrāsā, jaunie putni ar dzeltenīgāku nokrāsu. Mugura un aste zilganpelēka, spārnu segspalvas ar baltiem galiem, kas kopā veido divas baltas šķērssvītras.
UZVEDĪBA: Barojas galvenokārt skujkoku galotnēs un zaros vainaga ārpusē. Ļoti kustīga. Daļa putnu rudenī klejo uz dienvidiem. Rudens ceļošanas laikā skaits gadu no gada ievērojami svārstās, ko izraisa gadi ar labām ligzdošanas sekmēm un barības trūkums vasaras otrajā pusē – rudenī.
LIGZDOŠANA: Ligzdo gan dabīgos, gan dzeņu kaltos koku dobumos; arī būrīšos. Aprīlī izdēj 8–10 olas, gadā 1–2 perējumi.
BIOTOPS: Egļu meži vai jaukti meži ar egļu piejaukumu.
BARĪBA: Kukaiņi un to kāpuri, ziemā – skujkoku sēklas.
Garums: 11,5 cm
Lasīt tālāk