Meža cūka (Sus scrofa)

Mežacūka - Sus scrofa (L.)

Mežacūka - angliski: wild boar; vāciski: Wildschwein; zviedru: vildsvin; igauņu: metssiga; lietuviešu: šernas; krievu: кабан


Apraksts:
Ķermeņa garums: [t]180-200 cm, [m] līdz 150 cm;
Masa: [t] līdz 250 kg, [m] līdz 150 kg.
Skausta augstums - līdz 90 cm tēviņiem.
Ķermeņa pamatkrāsojums rūsgani brūns, sari raupji un gari. Tēviņiem raksturīgi ilkņi, kas ar vecumu kļūst arvien lielāki un izliektāki.
Mazuļi dzeltenpelēki, ar tumšāku garensvītrojumu. Mātes iekārtotajā migā nomaļā vietā mežā dzimst agri pavasarī, parasti sivēnu skaits metienā 5-7. Kopā ar māti sivēni dzīvo vienu gadu - līdz nākamajam pavasarim.

Izplatība un sastopamība:
Visā Latvijā. Sastopama mežos, krūmājos, niedrājos, uz laukiem, pļavās. Pēdējā laikā, klejojot un barojoties, tās nevairās ieklīst pat cilvēka intensīvi apsaimniekotā vidē, tostarp lielpilsētās.

Dzīves veids:
Pārsvarā bara dzīvnieks. Dominē krēslas - nakts aktivitāte.
Meža cūku aizņemtos iecirkņos redzami raksturīgi rakumi - 5-20 cm dziļi augsnes apvērsumi, kā arī dubļu "vannas" - mitrās vietās izraktas vārtīšanās bedres, kuru tuvumā parasti atrodas dubļiem notašķīts berzēšanās koks (lielākoties - sauss skujkoks). Veido guļmigas, ziemā mēdz izgulēt skudru pūžņus.
Samērā agresīvs dzīvnieks, sevišķi mātes, aizstāvot mazuļus. Nav ieteicams mežacūkām iet pārāk tuvu.

Pēdu nospiedumi:
Pārsvarā bara dzīvnieks. Dominē krēslas - nakts aktivitāte. Pieauguša [t] pēdas garums vidēji 20 cm, [m] vidēji 14 cm, platums aizmugurējo (malējo) nagu nospiedumu līmenī [t] vidēji 18 cm, [m] vidēji 11 cm. Malējo pirkstu nagi vienmēr atstāj iespiedumus, tie izvērsti platāk par vidējo nagu nospiedumiem. Priekškājas malējo nagu iespiedumi dziļāki un lielāki nekā pakaļkājai. Nagminis. Lēni ejot, soļi plati, īsi (40-50 cm), pēdu nospiedumu virkne izkārtota "skujiņā". Rikšojot atstāj gandrīz taisnā virknē sakārtotus nospiedumus; soļu garums skrienot - līdz 90 cm. Ejot vai rikšojot, pakaļkājas liek priekškāju nospiedumos, bet, ātri skrienot (lēkšos, aulekšos), pakaļkājas apsteidz priekškājas un novietojas ieslīpi viena no otras; lēcienu garums līdz 2 m. Attālums starp priekšējo (vidējo) nagu nospiedumu ārmalām [t] atkarībā no vecuma:

sivēns - 2-2,5 cm
1 gadu vecs - 3-3,5 cm
2 gadus vecs - 3,5-4,5 cm
3 gadus vecs - 4,5-5,5 cm
vecāks - 6 cm un vairāk.
Sivēni pirmajos dzīves mēnešos pārvietojoties balstās tikai uz vidējiem pirkstiem, malējie nospiedumus neatstāj. Salīdzinot ar citu Latvijas savvaļas atgremotāju pēdu nospiedumiem, meža cūkai tie parasti ir dziļāki un relatīvi platāki

Mēsli:
Mēslu izmēri atkarīgi no dzīvnieku vecuma (lieluma). Forma un konsistence - dažāda, atkarīga no barības. [R] un [Z] , kad meža cūkas ēd galvenokārt rupju un samērā sausu barību, mēsliem nelielu (2-4 cm diametrā pieaugušiem) plācenīšu (biezu monētu) forma; katrā kaudzītē - 3-10 vairāk vai mazāk salipuši "plācenīši". [P] un [V] , kad dominē sulīga un mīksta barība, mēsli valgani, vienlaidus desas formā vai bezformīgās izplūdušās kaudzītēs; krāsa - tumši zaļa, zaļganbrūna ([P] un [V] ), pelēcīgi brūna vai zilganbrūna ( [Z] ); juv. zīdīšanas periodā - pelēkdzeltena. Saturā parasti nelielas augu daļiņas, var būt arī dzīvnieku kaulu un ķermeņa segu fragmenti. Atrodami visdažādākajās vietās.
www.latvijasdaba.lv

Meža cūka jeb mežacūka (Sus scrofa) ir pārnadžu kārtas (Artiodactyla) cūku dzimtas (Suidae) cūku ģints (Sus) dzīvnieks. Meža cūku sugai ir 16 pasugas, un viena no tām ir mājas cūka (Sus scrofa domestica), jo meža cūka ir mājas cūkas savvaļas priekštece. Latvijā sastopama nominālā pasuga Sus scrofa scrofa.

Meža cūka ir plaši izplatīts zīdītājs visā Eiropā. Tā dzīvo arī Āzijā līdz pat Indonēzijas dienvidiem, kā arī Ziemeļāfrikā, Atlasa kalnos. Meža cūka savvaļā vairs nav sastopama Dānijā, Norvēģijā, Īrijā un Ēģiptē. Tā bija izmirusi, bet pēc tam atkal tika reintroducēta Lielbritānijā un Zviedrijā. Meža cūkas ir introducētas mākslīgi dažādas pasaules vietās, kā, piemēram, Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un Austrālijā, galvenokārt, medību dēļ.

Latvijā saskaņā ar 2002. gada statistikas datiem dzīvo apmēram 30 400 mežacūkas. Meža cūka apdzīvo visdažādākos biotopus. Tās var sastopt gan ielejās, gan kalnos līdz 3000–4000 m virs jūras līmeņa. Latvijā visvairāk meža cūkām patīk lapkoku un jauktie meži.

Latvijas Dabas muzejs meža cūku ir izraudzījies par 2015. gada dzīvnieku Latvijā.

Izskats
Meža cūkas ķermenis ir kompakts, masīvs un muskuļains, galva liela, bet kājas relatīvi īsas. Tās kažoku veido stingras un rupjas akotspalvas vasarā, kas spēcīgāk attīstītas skausta apvidū un muguras viduslīnijā. Ziemai sākoties uzaug brūna pavilna, kas ir mīksta un smalki matota. Kažoka krāsa variē, sākot ar tumši pelēku un beidzot ar melnu vai tumši brūnu, bet meža cūkas var būt arī gaišas, gandrīz baltas, piemēram, tādas dzīvo Centrālāzijā. Ziemā kažoks ir blīvs un biezs. Ziemas apmatojumu pirmie nomet kuiļi, un jaunais apmatojums tiem izaug jau jūlijā. Jaunais apmatojums kuiļiem ir gandrīz sudrabots. Cūku mātes apmatojumu maina pamazām, tām vēl vasarā ir garš, tumšs, biezs apmatojums. Vairumā gadījumu cūku mātes ir tumšākas nekā kuiļi. Meža cūku mazuļu kažoki ir gaiši brūni ar tumši brūnām šķērsvirziena joslām pār muguru.

Pieaugusi meža cūka ir 120 - 180 cm gara, tās augstums skaustā 90 cm. Vidējais svars 50 - 90 kg, bet tām ir iespējamas lielas svara atšķirības, atkarībā kādā ģeogrāfiskā vietā tās dzīvo. Itālijā to vidējais svars ir apmēram 80 – 100 kg, ir datētas meža cūkas, kas ir svērušas 150 kg. Francijā 1999. gadā ir nomedīta meža cūka, kas ir svērusi 227 kg. Arī Karpatu kalnos meža cūkas sver apmēram 200 kg, bet Krievijā un Rumānijā ir datētas meža cūkas, kas ir svērušas 300 kg.

Latvijā tēviņi sver apmēram 250 kg, mātītes 150 kg. Bet lielākā meža cūka Latvijā tika nomedīta 1980. gados Subatē, tā svēra apmēram 300 kg. Kopumā var teikt, jo meža cūkas dzīvo vairāk uz dienvidiem, tuvāk tropiem, tās kļūst mazākas, bet virzienā uz ziemeļiem, tās ir lielākas un ar mazākām ausīm. Meža cūkas svaram ir arī sezonāls raksturs. Masas starpība vienam īpatnim var sasniegt pat 50 kg. Vissmagākie tie ir oktobrī, bet visvieglākie aprīlī.

Kuiļiem, tuvojoties riesta laikam, uz ķermeņa priekšdaļas sāniem veidojas biezs saistaudu slānis, kuras sauc par bruņām. Bruņas sargā kuili no nopietniem savainojumiem riesta cīņās.

Meža cūkai ir spēcīgi attīstīti, trīsšķautņaini ilkņi, kas aug visu mūžu. Ilkņi tai kalpo gan kā aizsardzības ierocis, gan kā darba rīks, uzrokot zemi. Meža cūkas ir vienīgie pārnadži, kas rok alas. Apakšējie ilkņi kuiļiem ir apmēram 20 cm gari, reizēm 30 cm gari. Augšējie ilkņi tēviņiem ir izliekti uz augšu, un izvirzās uz āru, paceļot augšlūpu. To malas pret apakšējiem ilkņiem uzasinās asas kā naži. Mātītēm ilkņi ir mazāki, un to augšējie ilkņi ir uzliekti uz augšu tikai nedaudz. Vislabāk attīstītie ilkņi ir 6 - 8 gadus veciem kuiļiem. Vecākiem dzīvniekiem tie vairs nav tik izturīgi un var būt stipri aplauzti.

Uzvedība
Pieauguši kuiļi ir vientuļnieki un klejotāji. Vecākie kuiļi ir ārkārtīgi piesardzīgi, vienā vietā uzturas ne vairāk kā divas diennaktis. Toties jaunās mežacūkas dzīvo baros mātes ģimenē, kuras vada cūku māte; pārvietojoties tā parasti iet pirmā. Grupā dzīvo apmēram 20 meža cūkas, reizēm ir novēroti bari, kuros ir pat 50 cūku. Barā ir 2 - 3 sivēnmātes, no kurām viena ir dominantā mātīte. Grupas struktūra visu laiku ir mainīga, atkarībā no pirmā gada sivēnu daudzuma, grupai ik pa laikam mēdz pievienoties kāds tēviņš. Ja tiek apdraudēta, meža cūka enerģiski aizstāvas, it sevišķi sivēnmāte ar mazuļiem. Meža cūku uzbrukumi cilvēkiem parasti nav letāli, bet var radīt nopietnas traumas. Ja meža cūka ir ievainota un jūt, ka tiek izsekota, tā ir īpaši agresīva un bīstama. Meža cūka ir ne tikai bīstama, bet arī viltīga. Tā spēj ne tikai izlikties beigta, bet arī māk noslēpties grūti pieejamās vietās. Meža cūkas ir apveltītas ar labu atmiņu un ilgi atceras vietas, kur sajutušas draudus.

Baram ir raksturīgs nometnieku dzīves veids, ar noteiktu teritoriju. Vasaras un rudens periodā, kad ir bagātīga veģetācija, teritorija ir lielāka. Dienā bars noiet 2 - 15 km. Ziemā bars pārvietojas minimāli, dažus simtus metrus vai kilometrus, atkarībā no sniega segas dziļuma. Savu teritoriju bars izstaigā pa iestaigātām takām. Atstājot un atgriežoties guļvietā, meža cūkas iet pret vēju. Gulēšanai meža cūkas iekārto migu, ko rudenī un ziemā iekārto ļoti rūpīgi. Tā parasti ir lēzena, taisnstūrveida bedre ar noapaļotiem stūriem. Miga tiek izklāta ar egļu zariem, sausu zāli, niedrēm. Cūku māte migu iekārto kopā ar mazajiem sivēniem. Iepriekšējā gada sivēni migas taisa vairāku desmitu metru attālumā. Migas parasti tiek iekārtotas labi noslēptās vietās; biezā mežā kāda klajumiņa malā, zem lielām, kuplām eglēm, žagaru kaudzēs, niedru sanesumos vai iedobēs zem mazām eglītēm. Ziemā, ja ir dziļš sniegs, cūkas migas izmanto ilgāku laiku. Kuiļi guļ vieni, bieži apmetas skudru pūžņos, reizēm iekārtojas salmu kaudzēs. Meža cūku apdzīvotās vietās vienmēr ir dubļu vannas un novērojami koki, gar kuriem cūkas berzējas. Meža cūkas labi peld. Karstā vasarā tās vārtās īpaši intensīvi.

Meža cūka kopumā ir dienas dzīvnieks, un tā ir aktīva no ausmas līdz rietam. Dienas laikā tā mēdz atpūsties, kā arī naktīs meža cūkas guļ. Meža cūkai ir vāja redze, toties tai ir ļoti labi attīstīta dzirde un oža. Tā var saost kukaiņu kāpurus augsnē pat līdz 10 cm dziļumam, bet cilvēku siltā, bezvēja laikā tā saož līdz 500 soļu attālumam.

Galvenie meža cūku dabiskie ienaidnieki ir pelēkais vilks, tīģeris un svītrainā hiēna. Mazuļus medī lielās čūskas, plēsīgie putni un dažādi savvaļas kaķi.

Barība
Meža cūkas ir visēdājas un ēd gandrīz jebko, ko var atrast, bet 90% barības ir augu izcelsmes. Barība tiek meklēta, rakņājoties augsnē. Uzrušinātajās vietās sadīgst dažādi augi. Niedrājos meža cūkas meklē niedru saknes, ierobežojot ūdeņu aizaugšanu. Kopumā tās barojas ar zāli, ozolzīlēm, riekstiem, sēklām, ogām, saknēm, gumiem, kukaiņiem, sliekām, gliemjiem, maziem rāpuļiem, putniem un to olām, ievainotiem dzīvniekiem, maitu un atkritumiem. Garšo visi kultūraugi: kukurūzas graudi, zirņi, auzas, kvieši, kartupeļi, arī tauriņzieži, graudzāles un krustzieži. Diennaktī patērē 2,5 – 6 kg barības. Smagos barošanās apstākļos novēro kanibālismu. Reizēm meža cūkas nomedī jaunus briedēnus. Austrālijā ir zināmi gadījumi, kad tās medī jērus.

Vairošanās
Riests meža cūkām sākas novembrī un beidzas decembrī.[6] Starp tēviņiem notiek asas riesta cīņas. Riesta beigās kuiļi ir stipri novārguši, zaudējot pat līdz 20% no masas. Meža cūkām ir poligāmas attiecības; viens kuilis parasti apaugļo 1 - 3 cūkas. Visbiežāk cūku riesta barā ir vairāki vaislas spējīgi kuiļi, no kuriem viens ir vadošais. Riesta bars ir ļoti kustīgs, dzīvnieki reti atpūšas vai ēd. Dzimumbriedumu mātītes sasniedz 1,5 gadu vecumā, kuiļi 3 gadu vecumā.

Grūsnība ilgst 120 - 130 dienas. Mazuļi dzimst aprīlī vai maija sākumā, bet novēroti arī ļoti vēli metieni, kad mazus, svītrainus sivēnus sastop vēl vēlu rudenī. Visbiežāk šie sivēni iet bojā. Mātīte pirms mazuļu dzimšanas iekārto migu, metienā dzimst 5 - 7 sivēni, reizēm 12. Mazuļus māte zīda ar pienu 2,5 — 3,5 mēnešus, bet, kad mazuļi ir 2 — 3 nedēļas veci, tie parādās ārpus midzeņa un sāk mācīties meklēt barību.

Meža cūkas dzīvo 10 — 12 gadus, bet zināmi arī 27 gadus nodzīvojuši dzīvnieki.

Klasifikācija
Meža cūkām kopumā ir 4 pasugu grupas: rietumu grupa, kas dzīvo Eiropā, Ziemeļāfrikā un Centrālāzijā; Indijas grupa, kas dzīvo Indijā, Himalajos, Irānā un Tadžikistānā; austrumu grupa, kas dzīvo Dienvidaustrtumāzijā, Ķīnā, Mongolijā un Sibīrijā; Indoķīnas grupa, kas dzīvo Indonēzijā, Vjetnamā, Sumatrā un Malaizijā. Grupās tās tiek iedalītas, vadoties pēc asaru kaula izmēra un formas.
lv.wikipedia.org

Meža cūka Sus scrofa

Ārējās pazīmes
Meža cūka ir lielākais cūku dzimtas pārstāvis. Tās ķermeņa garums var sasniegt 210 cm, skausta augstums 120 cm, bet svars 200 kg. Ir nomedītas pat 300 kg smagas mežacūkas.

Dzīvniekam ir masīvs ķermenis, īss kakls, gara galva un purns. Ķermenis sāniski nedaudz saplacināts. Tā priekšējā daļa manāmi masīvāka par aizmugurējo. Purna gals muskuļains un kustīgs, ar diskveidīgu „spoguli”. Ilkņi spēcīgi attīstīti, žoklim kustoties, tie slīpējas viens gar otru un uzasinās. Apakšējie ilkņi var sasniegt 20 – 30 cm garumu.

Ķermeni klāj sari, ziemā izaug arī pavilna. Apmatojuma krāsa mežacūkām ir ļoti daudzveidīga: no gaiši dzeltenbrūnas līdz gandrīz melnai. Mazuļi piedzimst iedzelteni pelēcīgi, ar tumšām gareniskām svītrām.

Dzīvesveids
Aktīva galvenokārt pievakarēs, reizēm arī naktīs un agri no rīta.  Meža cūka ir visēdāja, bet 90 % to barības ir augi. Ēd dažādu augu, arī lauksaimniecības kultūru virszemes daļas, sēklas, saknes, sliekas, kukaiņus un to kūniņas, gliemjus, sīkus zīdītājus un kritušus dzīvniekus.  Dzīvo baros mātes ģimenēs. Pēc atdalīšanās no mātes ģimenes jaunie dzīvnieki veido dažāda lieluma grupas. Pieaugušie tēviņi dzīvo pa vienam. Orientējas galvenokārt ar ožas un dzirdes palīdzību, redze attīstīta slikti. Māte aktīvi aizstāv savus sivēnus, un, tāpat kā ievainoti dzīvnieki, ir bīstama pat cilvēkam.

Vairošanās
Meža cūkām riests sākas novembra otrajā pusē un ilgst apmēram mēnesi. Riesta barā ir vairāki kuiļi, starp kuriem notiek riesta cīņas.
Mazuļi dzimst no marta beigām līdz maijam, visbiežāk aprīlī. Parasti metienā ir 5 – 7 sivēni.
Meža cūkas dzīves ilgums ir 10 – 12 gadi, bet ir zināmi arī 27 gadus veci dzīvnieki.

Dzīves vieta
Meža cūka spēj pielāgoties dažādiem dzīves apstākļiem. Apdzīvo gan lielus mežus, gan lauksaimniecības zemju ietvertus mežu pudurus. Vasarā apdzīvo lielāku teritoriju, bet ziemā – mazāku. Savā teritorijā veido migas, visbiežāk egļu paaugā vai priežu jaunaudzē. Mātes guļ kopā ar sivēniem, bet kuiļi – pa vienam. Bagātīgās barošanās vietās – zem ozoliem ozolzīļu ražas gados, kartupeļu laukos un labības tīrumos, kā arī pie barotavām novērojama meža cūku koncentrācija no lielākas apkārtnes.

Pazīmes dabā
Dabā biežāk ir redzamas nevis pati meža cūka, bet tās darbības pēdas.
Pieaugušas meža cūkas pēdu nospiedumos vienmēr ir redzami uz sāniem izvirzīto pakaļējo, mazāk attīstīto pirkstu nospiedumi. Pieaugušu tēviņu pēdu nospiedumi visbiežāk ir 20 cm gari un 18 cm plati (mērot starp malējiem pirkstiem), mātīšu – vidēji 14 cm gari un 11 cm plati.
Meža cūku barošanās vietās redzami dzīvnieku atstātie rakumi – 5 – 20 cm dziļumā izārdīta augsnes virskārta.

Ekskrementi atrodami visdažādākajās vietās. To izmērs ir atkarīgs no dzīvnieka lieluma, bet forma un konsistence – no barības. Rudenī un ziemā tie ir nelielu plācenīšu formā, pavasarī un vasarā vairāk izplūduši.

Reizēm var redzēt meža cūku „dubļu vannas” vietās, kur tās vārtījušas, lai paglābtos no karstuma, kukaiņiem vai veicinātu apmatojuma maiņu.

Izplatība un sastopamība
Meža cūka sastopama visur – kā savvaļas forma vai savvaļā pārgājušas mājas cūkas tā sastopama visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Meža cūkas dabiskais areāls ietver Eirāziju, Āfrikas ziemeļus, Malajas arhipelāgu. Vēl citur meža cūkas introducētas medību nolūkos. Meža cūka savvaļā vairs nav sastopama Dānijā (pēdējā meža cūka nošauta 19. gs.), Norvēģijā, Īrijā, Ēģiptē. Bija izzudusi un pēc tam reintroducēta Lielbritānijā (kur izmira 13. gs. sākumā) un Zviedrijā.

Latvijas teritorijā mežacūka parādījās vairāk nekā pirms 9 000 gadu. Arheoloģiskajos izrakumos atrastie kauli liecina, ka meža cūkas bijušas sastopamas un medītas jau akmens laikmetā. Cilvēki izmantoja gaļu, ādu, no zobiem gatavoja piekariņus. 17. gadsimtā meža cūku skaits strauji saruka, un ap 1900. gadu tā Latvijā vairs nedzīvoja. Tiek uzskatīts, ka mūsdienās Latvijā sastopamās meža cūkas ir cēlušās no Zlēku un Tārgales muižā izlaistajiem dzīvniekiem, kuri ievesti no Polijas 1911.  gadā. Meža cūku skaits strauji palielinājās 20. gadsimta otrajā pusē.

Meža cūka un mājas cūka
Meža cūka ir mājas cūkas priekštece. Zinātnieku vidū ir vairākas versijas par to, kad un kur notikusi meža cūkas domestikācija.

Āfrikas cūku mēris
Āfrikas cūku mēris (ĀCM) ir ļoti lipīga, neārstējama vīrusu infekcijas slimība cūkām. Slimībai raksturīgi asiņojumi uz ādas un iekšējos orgānos. No saslimušajiem dzīvniekiem 85 – 100 % iet bojā.

Pamanot slimas vai beigtas mežacūkas, jāziņo tuvākajam veterinārārstam, Pārtikas un veterinārajam dienestam (PVD) vai Valsts meža dienestam. Lai slimību neizplatītu, mežacūku gaļu un iekšas nedrīkst pārvietot ārpus karantīnas zonas. Slimības skartajās teritorijās nomedīto mežacūku iekšējos orgānus nedrīkst atstāt mežā, tie vai nu rūpīgi jāiznīcina, vai jānogādā Pārtikas un veterinārā dienesta norādītajās vietās iznīcināšanai. Latvijā Āfrikas cūku mēris pirmoreiz konstatēts 2014. gada jūnijā Baltkrievijas pierobežā. Līdz 2014. gada decembra beigām Latvijā konstatētas 210 ar ĀCM slimas meža cūkas 13 novados.

Ar Āfrikas cūku mēri slimo tikai mājas un meža cūkas. Cilvēki ar šo slimību neslimo.
www.dabasmuzejs.gov.lv