Meža bambals (Anoplotrupes stercorosus)
Meža bambals jeb meža mēslvabole (Anoplotrupes stercorosus)
Meža bambals ir viena no piecām Latvijā sastopamām bambalu dzimtas (Geotrupidae) sugām. Tās ķermeņa izmēri svārstās no 13 līdz 20 mm. Šī suga pieder mūsu mazākajiem bambaliem. Tās ķermenis ir piķa melns vai brūngans ar violetu vai zilu atspīdumu. Segspārni parasti katrs ar 14 diezgan spēcīgi iespiestām rievveida punktu rindām un melnizilu atspīdumu. Galva liela, ar izteiktu plātņveidīgu pieres vairogu, uz kura vidū ir diezgan liels strups izcilnis. Taustekļi ir brūni, galā ar trīsplākšņainu vālīti, kuras iekšējā plāksnīte ir mazāka par malējām. Meža bambala kājas ir masīvas, lieliski pielāgotas alu rakšanai augsnē. Stilbi ir ar diezgan lieliem dažādu izmēru zobiņiem, asiem piešiem, un vairākām diezgan garu matiņu rindām. Paskatoties uz bambalu binokulārā vai caur spēcīgāku lupu, liekas, ka bambals no apakšas ir sarains, bārdains, skropstains briesmonītis. Patiesībā šie sariņi ir vaboles pielāgojums labāk sajust augsnes vibrācijas, uztvert informāciju, kas caur tām nāk no apkārtējās pasaules. Rindās izkārtotie sariņi uz kājām darbojas kā suka un palīdz bambaliem no aliņām veiksmīgāk izraust zemi. Bambali izdod skaņu signālus. Berzējot divas nelīdzenas virsmas, no kurām viena atrodas uz segspārniem, otra uz vēdera, bambali var izdot savdabīgu šņācošu skaņu. Siltā vasaras dienā, paņemot rokā bambalu, var labi dzirdēt to izdotās skaņas. Tie ir bambala protesta skaņu signāli, ar kuriem tas cenšas traucētāju iebiedēt. Bambaliem ir attīstītas sarežģītas akustiskās komunikācijas gan starp sugas vabolēm, gan starp vabolēm un kāpuriem.
Bambalu sugu daudzveidība
Lai gan meža bambals ir sastopams bieži un ziņas par šīs sugas sastopamību Latvijā literatūrā atrodamas jau kopš 1818. gada, kad tika publicēts K. Prehta Rīgas un tās apriņķa vaboļu saraksts, vēlākos gados šī suga minēta pavisam nedaudzos darbos – apmēram desmit publikācijās. Tas liecina, ka sugas izplatība Latvijā ir vāji pētīta, lai gan tā varētu būt sastopama gandrīz katrā mežā. Šo sugu var viegli atšķirt no citām Latvijā sastopamām bambalu sugām. No parastā bambala (Geotrupes stercorosus [Linnaeus, 1758]), rudens bambala (Geotrupes spiniger [Marsham, 1802]) un mainīgā bambala (Geotrupes mutator [Marsham, 1802]) šī suga atšķiras ar mazākiem izmēriem, vājāk iespiestām segspārnu rieviņām, pakaļkāju stilbu ārmalas formu, kur meža bambalam apakšdaļā ir divi šķērseniski zobveida valnīši, bet iepriekš minētajām sugām – to ir trīs. Atšķirīga ir arī to dzīvesvieta. No nosauktajām sugām tikai parastais bambals diezgan reti ielido mežmalās, lielākās meža pļavās vai izcirtumos. Parasti tās sastopamas atklātās pļavās, bet abas pēdējās sugas tikai labi iesilstošās smilšainās vietās. Savukārt meža bambals dzīvo mežos un tikai retos gadījumos ielido mežmalas pļavās. Pavasara bambals (Trypocopris vernalis [Linnaeus, 1758]) arī ir sastopams mežos, izcirtumos un mežmalās, visbiežāk – smilšainās vietās, taču no meža bambala labi atšķirams pēc pilnīgi gludajiem, bezrievainajiem segspārniem un parasti ar daudz košāku metāla zaļu (varietāte autumnalis Heer) vai zilu (pamatforma) krāsojumu. Latvijā biežāk sastopama ir zaļā varietāte, nevis pamatforma.
Vairāk lasīt www.videsvestis.lv
