Līvānu novads

Līvānu novads ir pašvaldība Latgales rietumu daļā, Daugavas krastā, kurā 2009. gadā apvienoti bijušā Preiļu rajona Līvānu novads (izveidots 1999. gadā) un Jersikas, Rudzātu un Sutru pagasti.

Līvānu novads atrodas Latvijas dienvidaustrumu daļā, Daugavas labajā krastā. To veido Līvānu pilsēta un pieci pagasti - Jersikas, Rožupes, Rudzātu, Sutru un Turku pagasts - ar kopumā vairāk kā 13 000 iedzīvotāju un 62180 hektārus plašu teritoriju. Līvānu novads ir pazīstams ar vienu no modernākajām bibliotēkām Latvijā, aktīvu nevalstisko organizāciju darbu, unikāliem optisko šķiedru ražošanas uzņēmumiem, ar iedzīvotāju sasniegumiem sporta, izglītības, kultūras un daudzās citās jomās, ar attīstītu infrastruktūru un skaisti sakoptu vidi. Līvānu novadā vienmēr ar prieku viesojas cilvēki no citām Latvijas pilsētām un ārvalstīm. Tas tādēļ, ka te ir ko redzēt un ir ko darīt - apmeklēt Latgales mākslas un amatniecības centru - senatnīgā un mūsdienīgā apvienojumu vai krāšņo Līvānu stikla muzeju, kāda nav nekur citviet Latvijā, baudīt Daugavas skaistumu, ceļoties pāri upei ar pārceltuvēm Līvānos un Jersikas pagastā vai sajust vēstures elpu Jersikas pilskalnā, kas ir viens no nozīmīgākajiem Latvijas arheoloģijas pieminekļiem. Un tas vēl nav viss. Līvāni – atslēga Latgales vārtos! Atslēdz tos un atklāj sev ko jaunu!
www.latgale.lv

LĪVĀNU NOVADA DOME
Rīgas ielā 77, Līvāni, LV 5316
Tālrunis: 6 53 07250
Fakss: 6 53 07255
e-pasts: domelivani.lv
www.livani.lv

TERITORIJA
Līvānu novada teritoriju veido Līvānu pilsēta un 5 pagasti - Jersikas, Rožupes, Rudzātu, Sutru, Turku pagasts.
 
Līvānu novada teritorijas kopējā platība 62 180 hektāri.
 
Līvānu pilsētai raksturīga lineāra tipa struktūra, ko nosaka pilsētas atrašanās teritorijā starp Daugavu, Rīgas ielu un dzelzceļu.
Līvānu apkārtne ir bagāta ar saldūdens resursiem -upēm, ezeru. Kopējā pilsēta splatība 497 ha. 8% no pilsētas platības aizņem darījumu/rūpniecības teritorijas, 11,5% apstādījumi, skvēri, parki, 5% satiskmes infrastruktūra un tehnisko objektu apbūves teritorijas, 30% - savrupmāju dzīvojamā apbūve, 4% teritorijas aizņem daudzdzīvokļu dzīvojamā apbūve.

Līvānu vēsture:
 - Kā apdzīvota vieta pastāvējusi jau Akmens laikmetā. Vairāk nekā pirms 1000 gadiem netālu no Dubnas upes ietekas Daugavā izveidojās tirgotāju un amatnieku apmetne Dubnava. Tā ietilpa seno Latgaļu Jersikas valstī.
 - Par Līvānu dibināšanas gadu nosacīti var pieņemt 1289. gadu, kad vēstures dokumentos pirmoreiz minēta nocietināta apmetne - Dubnas pils un tās īpašnieks, Rīgas arhibīskapa vasalis Johans Ikšķilis.
 - Mūsdienu Līvānu pirmsākumi saistās ar 1533. gadu, kad zemes īpašnieks Jurgens Līvens izveidoja muižu, ko nosauca par Līvenhofu. Tā Līvāni ieguva savu tagadējo nosaukumu.
 - 1824. gadā Līvāniem piešķīra miesta tiesības. Līvānu attīstība un rūpniecība uzņēma apgriezienus pēc Rīgas - Orlas dzelzceļa atklāšanas 1861.gadā.
 - 1926. gada 7. jūnijā Līvāniem piešķīra pilsētas tiesības.
 - 20.gs. 30.gados Līvānos strauji attīstījās tirdzniecība (ap 200 tirgotavu), noritēja aktīva būvniecība - uzbūvēja pašvaldības ēku, policiju, slimnīcu, luterāņu baznīcu, lopkautuvi, dzelzceļa staciju, pamatskolu. Uzcēla mūra tiltu pār Dubnu, nobruģēja Tirgus laukumu, Rīgas un Dzirnavu ielu, ierīkoja ielu apgaismojumu, parku, stadionu. Pilsētā darbojās 3 skolas: Līvānu valsts sešklasīgā pamatskola, ebreju pamatskola un komercskola. Aktīvi darbojās mazpulki, skauti, aizsargi, dažādas biedrības.
 - Līvānu pilsēta daudz cietusi karos - vēsturiskā apbūve saglabājusies fragmentāri.
 - Padomju varas gados Līvānos attīstās daudznozaru ražošana - pilsēta kļuva par vienu no vadošajiem rūpniecības centriem. 20.gs. 70.gados uzbūvēja vairākus lielus ražošanas uzņēmumus - eksperimentālo bioķīmisko rūpnīcu, māju būves kombinātu, būvmateriālu un konstrukciju kombinātu u.c. Paplašinājās Līvānu stikla rūpnīca un Līvānu kūdras fabrika.
 - Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 20.gs. 90.gados valstī kopumā, t.sk. Līvānos vērojams rūpniecības panīkums. Jauni tirgus nīšas meklējumi, īpašnieku maiņa, ražošanas pārstrukturizācija, rūpnīcu slēgšana, jaunu uzņēmumu veidošanās  - tas viss raksturo rūpniecību Līvānos neatkarības gados.  
 - Administratīvais iedalījums padomju varas gados piedzīvoja nemitīgas reformas: līdz 1950.gadam Līvāni ietilpa Daugavpils rajonā, 1950.-1960.gadam pastāvēja Līvānu rajons. 1963.-2009. gadam Līvāni bija Preiļu rajona sastāvā. Līdz ar Administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanu 2009. gadā Līvānu novads ir patstāvīgs reģionālas nozīmes attīstības centrs un ietilpst Latgales plānošanas reģionā.

Jersikas vēsture:
Jersikas (Gercike) vārds no 1203. gada līdz 1375. gadam daudzkārt minēts rakstītajos avotos - Indriķa hronikā u.c.
 
Pēc 1939. gadā veiktajiem arheoloģiskajiem izrakumiem noskaidrots, ka Jersikas pilskalnu cilvēki sākuši apdzīvot kopš 1. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras. Pilskalnu sākuši nocietināt, pils būvniecība sākta ap 900. gadu. Blakus Jersikas pilij sāka veidoties arī senpilsēta, kura sevišķi uzplauka laikā no 10. līdz 13. gadsimtam.
 
Jersikas pils bija izcils un drošs Daugavas ceļu sargs, kura nozīmi vēl palielināja pretējā Daugavas krastā esošā Dignājas pils. No Jersikas pils varēja Daugavas ceļu ļoti tālu novērot. Pie Jersikas pils bija Visvalža sabiedroto lietuviešu parastā pārcelšanās vieta pār Daugavu, viņiem dodoties karagājienos un no tiem atgriežoties. Visvaldis Jersikā valdīja līdz 1209. gadam, kad vācu krustneši Jersiku ieņēma un nopostīja.
 
Mūsdienās Jersikas pilskalns - senās latgaļu valsts centrs, viens no nozīmīgākajiem Latvijas arhieoloģijas pieminekļiem - atrodas privātīpašumā, taču kājēmgājējiem tā apskate netiek liegta.
 
Vēstures meteriālus un informāciju par Jersikas vēsturi glabā Jersikas pamatskola (kontaktpersona skolotāja Maija Nārune t. 653 00877)
 
Jersikas Kristus Apskaidrošanās baznīca
Kunga Apskaidrošanās baznīcas rašanās vēsture ir neparasta. Tā ir celta XIX gadsimta sākumā Odesā, kara jūrnieku un kuģu būvētāju garīgo vajadzību apmierināšanai. 1866. gadā Odesā to ieraudzīja galvenais Ziemeļrietumu dzelzceļu pārvaldnieks Kaufmans, un drīzumā vienojās par tās pārvešanu uz Daugavpili. 1866. gadā baznīcu izjauktā veidā pa dzelzceļu pārveda uz Daugavpili un iesvētīja par godu apustuļiem pielīdzināmajiem Konstantīnam un Helēnai. Baznīca Daugavpilī atradās līdz 1904. gadam, kad kara resora vadība to nolēma nojaukt, jo tā kļuva par mazu garnizona vajadzībām.
 
Šajā laikā Jersikas iedzīvotāji kopā ar vietējo muižas īpašnieci A. Aleksejevu vairākkārt centās panākt baznīcas celtniecību Jersikā.
 
„Dzelzs baznīcu” atkal izjauca un pa dzelzceļu pārveda uz „Cargradi” Jersiku. Pēc šī atgadījuma baznīca tautā ieguva nosaukumu „Ceļojošā”. Baznīcu ar Polockas-Vitebskas bīskapa Serafima svētību 1905. gada 3. oktobrī iesvētīja virspriesteris Beļavins par godu Kunga Apskaidrošanās notikumam. Pie baznīcas tika uzbūvēta draudzes māja baznīcas svētdienas skola. Otrā Pasaules kara laikā mājas ap baznīcu tika nopostītas, bet pati baznīca palika neskarta. Pēckara gados baznīca kā arhitektūras piemineklis tika atstāta novārtā, vairākkārt apzagta, kā rezultātā pazuda visas ikonas un baznīcas sienas sāka brukt kopā no korozijas.

Rožupes vēsture:
1945. gadā Daugavpils apriņķa Līvānu pagastā izveidoja Rožupes ciema padomi, kuras teritorijā ietilpa 11 pagasta ciemi: Rožupe, Babri, Vilmenieši, Gulbinski, Rubeņi, Kazuļi, Vanagi, Kļavinski, Pūgaiņi, Egļupe, Šķelteri. 1991. gadā ciemu pārdēvēja par Rožupe spagastu. 1999. gadā Rožupes pagasts iekļāvās Līvānu novadā.



Rudzātu vēsture:
Senais Rudzātu (Rudzārys) ciems atradās Ošas upses kreisajā krastā pie vietas, kur tajā ietecēja Saunas upe. Pretējā Ošas krastā atradās sākotnēji Borhu, vēlāK Plāteru – Zībergu dzimtām piederošais Rudzātu muižas centrs. Līdz šodienai no tā ir saglabājušās tikai atsevišķas saimniecības ēkas.
 
Agrākais Rudzātu ciems ietilpa Preiļu pagastā, bet Rudzātu muiža Stirnienes pagastā. Sākotnēji apdzīvotā vieta saukta par Rudzētiem, bet par Rudzātiem tā kļuvusi krievu ierēdņa pareizrakstības kļūdas dēļ.
 
Vēsturiski pagastā ir dominējis katolicisms un tradicionālā latgaļu kultūra, taču to nozīme pagastā samazinājās 19. gadsimta otrajā pusē, kad Rudzātu pagastā ienāca pārsvarā luterticīgi latviešu tautības iedzīvotāji no Vidzemes un citiem Latvijas novadiem.
 
Pagasts kā teritoriāli administratīva vienība ir izveidota 1920. gadā, atdalot teritorijas no Preiļu, Stirnienes un Līvānu pašvaldībām.
 
Latvijas I neatkarības laikā pagastā bija attīstīta lauksaimnieciskā ražošana un nostiprinājušās vairākas spēcīgas zemnieku saimniecības (Mazā Zemgale).
 
Pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas pagastu smagi skāra padomju varas veiktās deportācijas un kolektivizācija. 1944. gada jūlija beigās un augusta sākumā pagasta teritorijā pie Steķiem notika kaujas starp uzbrūkošo padomju un atkāpjošos vācu karaspēku.
 
Pēc II pasaules kara Rudzātu pagasta teritorija samazinājās, pagasta dienvidu teritorijas tika pievienotas Rožupes, Saunas un Sīļukalna pagastiem, savukārt Rudzātu pagastam tika pievienota neliela daļa no Preiļu pagasta.
 
Rudzātu pagasta vēsture ir labi izpētīta. Lielāko ieguldījumu šajā izpētes darbā devis Jānis Būmanis. Plašākais no viņa izdotajiem pētījumiem – grāmata Mazā Zemgale laikmetu griežos.
 
Rudzātu pagasts ir bagāts ar senām tradīcijām izglītības un kultūras jomā. Rudzātu centrā atrodas pirmsskolas grupa un vidusskola, kā arī Rudzātu speciālā internātpamatskolas. Abas skolas kopumā apmeklē ~ 300 audzēkņu gan no Rudzātu pagasta, Līvānu novada un apkārtējām pašvaldībām.
 
Pirmā skola Rudzātos dibināta 1905. gadā Rudzātu pamatskolas vajadzībām celtā ēka tika sagrauta 1944. gada kaujās. Pēc vairākkārtējām telpu un statusa maiņām1952. gadā agrākā pamatskola tika reorganizēta par Rudzātu vidusskolu. Pašreizējā skolas ēka ir uzbūvēta 1981. gadā.
 
Unikālais:
Dabas liegums - Lielais Pelēčāres purvs - viens no lielākajiem augstajiem purviem Latvijā (augstums virs jūras līmeņa 110-114 metri)
Elenorviles kapela (uzbūvēta 1815.gadā) - unikāls 8-stūru dievnams 1972.gadā no Rudzātu pagasta pārvests uz Etnogrāfisko Brīvdabas muzeju.

Sutru pagasts

Pagasta teritorija: 7798,3 ha
 
Noderīga informācija:
Sutru pasta nodaļa: (t. 653 29117)
Znotiņu Dievmātes Romas katoļu baznīca. Baznīcā atrodas valsts nozīmes mākslas priekšmeti: 19.gs. sākumā darināts sudraba Ciborija kauss, 19.gs. darināts koka krucifikss.
 
Unikālais:
Pagastā dzimis pirmais latviešu katoļu kardināls Julians Vaivods. Viņa dzimtās mājas vietā Sutru pagasta "Bernānos" 2005. gada 18. augustā, kardināla 110 gadu jubilejā, uzstādīts piemiņas akmens.
Zemnieku sēta "Šultes". Celta 1873. gadā. Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis.
 
Par pagastu:
Pagastam ir ģeogrāfiski izdevīga atrašanās vieta – līdz Līvāniem – 24 km, Preiļiem - 12 km, pagasta centrs Sutri atrodas 0.2 km attālumā no valsts 1. šķiras autoceļa P63 Līvāni -Preiļi, laba, ērta sabiedriskā transporta satiksme ar Preiļiem, Līvāniem, Rīgu, kas nodrošina pašvaldības iedzīvotājiem  pieeju pamata, vidējai un interešu izglītībai, neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai, iespējas saņemt jebkuru ikdienas pakalpojumu un preču klāstu, kā arī  nodrošina satiksmes iespējas pat līdz republikas galvaspilsētai.
Labi attīstīts pagasta iekšējo ceļu tīkls nodrošina attālāko viensētu iedzīvotāju nokļūšanu pagasta centrā 30 – 40 minūšu laikā.
Sutru pagasts robežojas ar Preiļu novadu, Līvānu novada Rožupes pagastu, Vārkavas novadu, Vārkavas novada Vārkavas pagastu, Preiļu novada Saunas pagastu.
 
Pagasta vēsture:
Sutru pagasts ir agrākā Vārkavas pagasta daļa. Pēc II Pasaules kara no Vārkavas pagasta izveidojās Sutru un Upmalas pagasti, bet neliela daļa pievienota Preiļu un Rožupes pagastiem. Sutru pagastu sākotnēji sauca par Rauniešu pagastu ar administratīvo centru Rauniešu ciemā. 1991. gadā Rauniešu pagasts tika pārdēvēts par Sutru pagastu, un tā administratīvais centrs pārcelts uz Sutru ciemu. Rauniešus līdz 20.gs. 30. gadiem sauca par Reutovu (no muižnieka Reuta uzvārda).

Pagasta leģenda:
Arī Itālijā ir Sutri - pilsēta, kas vecāka par Romu. Vai Latvijas Sutriem ir kas kopīgs ar Itālijas Sutriem? Diezgan droši var teikt, ka ir.
1820. gadā Latvijā pastāv divi Sutru ciemi. Tā kā šie ciemi radušies tikai dažus gadus pēc Napoleona karagājiena uz Krieviju (1812.-1813.), tad pilnīgi iespējams, ka to dibinājuši Napoleona armijas itāļu tautības karagūstekņi, dezertieri, ievainotie karavīri, kuri nespēja atgriezties savā saulainajā dzimtenē. Par to liecina Sutru apkaimē sastopamie itāliskie uzvārdi - Geriņš, Džeriņš, Džardāns, Lujāns un citi.

Apmēram 5 km no Sutriem atrodas Pauniņu kapliča, kurā glabājas litografēta Dievmātes svētbilde - Vičencas Dievmāte Beriko kalnā. Šis Dievmātes atveids stipri atšķiras no Dievmātes atveidiem Latvijā. No kurienes un kā šī Dievmāte te nonākusi un kas bijuši tās godinātāji? Vičenca ir Itālijas Venēcijas reģiona Vičencas provinces galvenā pilsēta. No iepriekš minētā saprotams, ka Pauniņu kapu kapličā esošo Beriko kalna Dievmātes litografēto gleznu uz šejieni atveduši Napoleona armijas itāļu tautības karavīri, no kuriem daļa te ārī apmetusies uz dzīvi.

Turku pagasts

Unikālais:
Gaiņu purvs. Dabas liegums 1113 ha platībā ar reti sastopamu ainavu - liels, klajš augstais purvs bez meža joslas
Dabas bagātības: medņu ligzdošanas biotops 21,9 ha platībā. Veiguru pļavās sastopams viens no retajiem augiem - Jumstiņu gladiola. Saliešos aug gobas, kuru apkārtmērs 3,9 un 3,7 metri, bet Grugulēs - ozols, kura apkārtmērs 5,4 metri.
Gedušu (Gavartienes) pilskalns 95 x 30 metri. Abos galos nocietināts ar diviem vaļņiem.
Veiguru, Lāču, Steķu senkapi.
Viduslaiku kapsētas Zepu kapu kalniņš un Zundānu kapu kalniņš.
 
Turku vēsture:
Teritorijas un zeme, kas ietilpa Jersikas valstī, pirmoreiz vēstures avotos minēta 1348. gadā.
Līvānu pagasts vēsturiski bijis sadalīts 4 novados (Līvānu, Jaunās muižas, Rožupes, Jersikas), un šobrīd esošā Turku pagasta teritorija ietilpusi Jaunās muižas novadā. Pēc 1920. gada agrārās reformas Latgalē 1920.-1937.g.sākās muižas zemju sadalīšana Latvijas brīvības cīnītājiem un Jaunās muižas zeme nonāca viņu īpašumos.  
 
Pagasta leģenda:
Turku nosaukums varētu būt cēlies 18.gs., kad krievu-turku kara laikā šeit tikuši izmitināti turku karagūstekņi. Krievijas Valsts Kara vēstures arhīvā un Baltkrievijas Nacionālajā vēsturises arhīvā glabājas dokumenti, kas apliecina, ka 1878. gadā Vitebskas guberņas Viļānu kara apgabala Kreicburgā (kādreizējā Krutpils) izveidota lazarete 727 turku karagūstekņiem. Vēstures pētnieki pieļauj, ka kāda daļa gūstekņu izmitināta Kreicburgas muižas pārvaldītajā apkārtnē, t.sk., arī tagadējos Turkos.
www.livani.lv