Lupīnas (Lupinus)

Lupīnas ir tauriņziežu dzimtas (Fabaceae) lakstaugi. Ģintī ir apmēram 280 sugu. Savvaļā plaši sastopamas dienvid - un rietum - Ziemeļamerikā, Vidusjūras reģionā un Āfrikā. Eiropā plaši ievestas, kur lupīnas ir pārgājušas savvaļā. Bieži izmantotas kā krāšņumaugi dārzos.

Apraksts
Daudzgadīgi vai viengadīgi, gari (0,3 – 1,5 m) tauriņziežu dzimtas lakstaugi.

Augam ir mietsakne, kas var sasniegt pat 1–2 m dziļumu. Stublājs stāvs, lielākoties kails, parasti nezarojas. Lapas uz stublāja pamīšus, garos kātos, staraini saliktas no 5-28 lancetveidīgām lapiņām, kuru garums 4–12 cm, platums 1–2 cm. Lapiņas gals nosmailots, lapas plātnes virspuse kaila, apakšpuse zīdaini apmatota. Ziedkopa - garš, konisks un blīvs ķekars ar daudziem tumši violeti ziliem (krāsa pamatformai) ziediem. Ziedu krāsa var būt atšķirīga no sugas. Kauss divlūpains, īss. Pieziedlapas īlenveida, ātri nokrīt. Auglis - pelēkbrūna vai gandrīz melna, plakana, zīdaini apmatota pāksts ar 5-8 sēklām. Zied jūnijā, jūlija sākumā.

Izplatība un ekoloģija
Lielākā daļa no visām lupīnu sugām ir sakoncentrētas divos lielos reģionos: Vidusjūras – Āfrikas (Austrumu puslode) un ASV (Rietumu puslode) reģionos. Vidusjūras – Āfrikas reģionā aprakstītas 12 lupīnu sugas, no kurām 11 ir viengadīgas un viena ir daudzgadīga, lai gan, iespējams, izzudusi. Lupīnas šajā reģionā aug nabadzīgās augsnēs, zemās vietās vai jūras krastā. Rietumu puslodes reģionos lupīnas aug 0-4800 metriem virs jūras līmeņa un pat augstāk. Vislielākā lupīnu daudzveidība sastopama kalnu zonās Andos un Kordiljeros. Amerikas līdzenumos aug viengadīgas un daudzgadīgas sugas, kas spējīgas izaugt nabadzīgās augsnēs un sausās vietās.

Vairākiem Lepidoptera kārtas kukaiņiem (tauriņi un kodes) lupīnas ir svarīga kāpuru barība.

Izplatītākās lupīnu slimības ir vīšana un sakņu pūšana, ko izraisa Fusarium ģints sēnes un citi patogēni, kā arī dažas baktēriju un vīrusu slimības.

Audzēšana un izmantošana
Lupīnas audzē kā lopbarību un pākšaugus. Lupīnas, tāpat kā citas sugas tauriņziežu dzimtā, ir spējīgas fiksēt slāpekli. Tas ir iespējams, pateicoties Bradyrhizobium ģints baktērijām, kas atrodas simbiozē ar lupīnu saknēm. Šādā veidā lupīnas spēj uzlabot neauglīgas un sliktas kvalitātes augsnes.
Lupīnas var audzēt blakus augiem, kuriem ir nepieciešams noteikts slāpekļa daudzums augsnē, lai šie augi attīstītos, piemēram, gurķi, ķirbji, brokoļi un spināti.

Trīs Vidusjūras sugas – Zilā lupīna (L. angustifolius), Baltā lupīna un Dzeltenā lupīna (L. luteus) tiek kultivētas mājlopu un mājputnu barībai.
Lupīnas var tikt izmantotas arī kulinārijā. Dzeltenās lupīnu sēklas, bieži sauktas arī par lupīnu pupiņām, bija populāras romiešu laikā, kur arī tika audzētas visā Romas impērijā. Nosaukums ′Lupin′ cēlies no latīņu vārda lupinus, kas bija saistīts ar to, ka tika uzskatīts, ka lupīnas noposta zemi, kurā tās aug. Sēklas, kas parādās pēc ziedēšanas, tika uzskatītas par derīgu tikai vilku barībai. Lupīnu pupiņas parasti tiek pārdotas burkās, sāls šķīdumā un var tikt apēstas ar vai bez mizas.

Lupīnu ēdieni visbiežāk tiek pasniegti Vidusjūras valstīs, it īpaši Portugālē, Ēģiptē un Itālijā, kā arī Brazīlijā. Portugālē un Spānijā lupīnu pupiņas tiek pasniegtas kopā ar alu. Libānā sāļas un atdzesētas lupīnu sēklas tiek sauktas par "Termos" un tiek pasniegtas pirms ēšanas, kā uzkodas. Kā ēdamās lupīnu sēklas tiek minētas saldo lupīnu sēklas, jo tās satur mazāk toksisko alkaloīdu nekā rūgtās šķirnes.Vācijā tiek audzētas jaunas saldo lupīnu šķirnes, kurām nav rūgtās piegaršas un nav nepieciešamības sēklas mērcēt sāls šķīdumā. Sēklas tiek izmantotas dažādos ēdienos, piemēram, desās, kuras uzturā var lietot vegāni. Lupīnu sēklas saberžot miltos var pievienot kviešu miltiem, lai tiem piešķirtu aromātu un krāsu.

Lupīnu sēklās ir daudz neaizstājamo aminoskābju un pretēji sojai, lupīnas var tikt audzētas mērenos līdz vēsos klimatos, līdz ar to lupīnas var tikt uzskatītas par alternatīvu sojai.

Lupīnas izmanto arī medicīnā un farmakoloģijā, mežkopībā, arī kā barību zivju audzēšanai. Lupīnas neizdala nektāru, taču medus bitēm tās dod ziedputekšņus.

Potenciālie draudi
Lupīnas satur nozīmīgu daudzumu sekundāro savienojumu, kā izoflavonus un toksiskos alkaloīdus. Saldās un rūgtās lupīnas barībā var izraisīt mājlopu saindēšanos. Ja cilvēkam ir alerģija pret riekstiem, viņam vajadzētu izvairīties no lupīnu sēklu lietošanas uzturā.
lv.wikipedia.org

Pasaulē reģistrētas apmēram 200 lupīnu sugas, kas visvairāk savvaļā izplatījušās Ziemeļamerikas rietumu daļā, kā arī Vidusjūras apgabalā. Latvijā tās ieceļojušas 20. gs. pirmajā pusē un tikušas izmantotas gan dārzu apstādījumos, gan lauksaimniecībā lopbarībai un zaļmēslojumam. Nozīmīgāko vietu Latvijas dekoratīvajā dārzkopībā ieņem daudzlapu lupīna – Lupinus polyphyllus. Tieši šī suga daudzviet no dārziem veiksmīgi pārbēgusi savvaļā, pateicoties bagātīgai sēklu atražošanai un mazprasīgajiem augšanas apstākļiem. Daudzlapu lupīnu krustojot ar citām sugām, ir iegūti dažādi interesanti hibrīdi. Lieliskus panākumus 20. gs. pirmajā pusē guvis angļu dārznieks Džordžs Rasels. Vēl šodien dārzkopju aprindās izplatīti Rasela hibrīdi, kas izceļas ar ziedu lielo krāsainību. Tiem raksturīgas blīvas ziedkopas un izturīgi ziedi, taču vairumā gadījumu augi ir īsmūžīgi, pēc 3–4 gadiem iet bojā. Mūsdienās sēklu šķirņu katalogi piedāvā dažādas jaunas un interesantas šķirnes, piemēram, ‘The Page’ – ziedi karmīnsarkani; ‘The Governor’ – divkrāsu ziedi, zili ar baltiem galiem; ‘Chandelier’ – ziedi dzelteni. 


Lupīnas var tikt izmantotas arī kulinārijā. Dzeltenās lupīnu sēklas, bieži sauktas arī par lupīnu pupiņām, bija populāras romiešu laikā, kur arī tika audzētas visā Romas impērijā. Nosaukums ′Lupin′ cēlies no latīņu vārda lupinus, kas bija saistīts ar to, ka tika uzskatīts, ka lupīnas noposta zemi, kurā tās aug. Sēklas, kas parādās pēc ziedēšanas, tika uzskatītas par derīgu tikai vilku barībai. Lupīnu pupiņas parasti tiek pārdotas burkās, sāls šķīdumā un var tikt apēstas ar vai bez mizas.

Lupīnu ēdieni visbiežāk tiek pasniegti Vidusjūras valstīs, it īpaši Portugālē, Ēģiptē un Itālijā, kā arī Brazīlijā. Portugālē un Spānijā lupīnu pupiņas tiek pasniegtas kopā ar alu. Libānā sāļas un atdzesētas lupīnu sēklas tiek sauktas par "Termos" un tiek pasniegtas pirms ēšanas, kā uzkodas. Kā ēdamās lupīnu sēklas tiek minētas saldo lupīnu sēklas, jo tās satur mazāk toksisko alkaloīdu nekā rūgtās šķirnes.Vācijā tiek audzētas jaunas saldo lupīnu šķirnes, kurām nav rūgtās piegaršas un nav nepieciešamības sēklas mērcēt sāls šķīdumā. Sēklas tiek izmantotas dažādos ēdienos, piemēram, desās, kuras uzturā var lietot vegāni. Lupīnu sēklas saberžot miltos var pievienot kviešu miltiem, lai tiem piešķirtu aromātu un krāsu.

Lupīnu sēklās ir daudz neaizstājamo aminoskābju un pretēji sojai, lupīnas var tikt audzētas mērenos līdz vēsos klimatos, līdz ar to lupīnas var tikt uzskatītas par alternatīvu sojai.

Lupīnas izmanto arī medicīnā un farmakoloģijā, mežkopībā, arī kā barību zivju audzēšanai. Lupīnas neizdala nektāru, taču medus bitēm tās dod ziedputekšņus.

Lupīnas satur nozīmīgu daudzumu sekundāro savienojumu, kā izoflavonus un toksiskos alkaloīdus. Saldās un rūgtās lupīnas barībā var izraisīt mājlopu saindēšanos. Ja cilvēkam ir alerģija pret riekstiem, viņam vajadzētu izvairīties no lupīnu sēklu lietošanas uzturā.
www.termorelax.com