Liepājas Lutera baznīca

Liepājas Lutera baznīca, saukta arī par Akmens baznīcu, ir ievērojams 20. gadsimta sākuma sakrālās arhitektūras piemineklis Jaunliepājā. Tā ir viena no lielākajām Latvijas brīvvalsts laikā uzceltajām baznīcām un izceļas ar monumentālu akmens mūri, krusta formas plānojumu un gaišu, plašu iekštelpu.

Vēsture un arhitektūra

Liepājas Lutera draudzes pirmsākumi meklējami 19. gadsimta 80. gados, kad Jaunliepājā radās nepieciešamība pēc atsevišķa dievnama latviešu draudzei. Jaunās baznīcas pamatakmens tika ielikts 1914. gada 18. maijā. Celtniecību aizkavēja dažādi vēsturiski un finansiāli apstākļi, un baznīca tika iesvētīta 1934. gada 8. jūlijā, lai gan tās būvniecība vēl nebija pilnībā pabeigta.

Baznīca celta pēc arhitekta K. E. Štrandmaņa projekta, un tās būvniecībā izmantoti Somijā kalti akmeņi. Ēkas monumentālā āriene kontrastē ar gaišu un vizuāli vieglu interjeru. Pārdomātais telpas plānojums un labā akustika padara baznīcu piemērotu gan dievkalpojumiem, gan klasiskās mūzikas koncertiem.

Mūsdienās

Baznīca joprojām kalpo Liepājas Lutera evaņģēliski luteriskajai draudzei. Tā ir arī nozīmīgs pilsētas kultūrvēsturiskais objekts, kura saglabāšanai un atjaunošanai nepieciešami turpmāki darbi.

Viens no baznīcas īpašajiem elementiem ir tās ērģeles. 1938. gadā Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis draudzei uzdāvināja elektriskās ērģeles. Vēlāk baznīcā tika uzstādītas arī ērģeles, kas 2007. gadā atvestas no baznīcas Sundbibergā, netālu no Stokholmas.