Laucis (Fulica atra)

Laucis (Fulica atra)

Laucis (Latīņu val. – Fulica atra; Angļu val. –common coot; Vācu val. – Bläßhuhn; Krievu val. – лысуха)

Laucis ir dumbrvistiņu dzimtas (Rallidae) ūdensputns. Tam ir 4 pasugas. Lauča izplatības areāls ir ļoti liels. Tas mājo Eiropā, Ziemeļāfrikā, Centrālāzijā, Tālajos Austrumos, Japānā, Indijā, Jaungvinejā, Austrālijā, Tasmānijā un Jaunzēlandē. Eiropas ligzdotāji pārziemo Rietumeiropā, Vidusjūras baseinā un Ziemeļāfrikā. Laucis ir stāvošu ūdeņu iemītnieks, tas dzīvo aizaugušos saldūdens ezeros un dīķos.

Laucis Latvijā ir viena no visbiežāk sastopamajām dumbrvistiņu sugām. Tas ir parasts ligzdotājs un caurceļotājs. Siltās ziemās piejūras zonā laucis ir arī parasts ziemotājs, sevišķi rietumu daļā. Latvijā mīt nominālpasuga - Fulica atra atra. Laucis ir arī parasts medību objekts.

Izskats un īpašības
Laucis ir vidēji liels putns, un abi dzimumi izskatās vienādi. Tā ķermeņa garums ir 32-42 cm, spārnu izplētums 70-80 cm, svars 600 - 1000 g. Lauča apspalvojums ir melns, tikai piere un knābis ir balts. Bet acis koši sarkanas. Kājas - pelēkas. Laucim ir daļējas peldpleznas. Uz pirkstiem ir platas ādas krokas, bet pirksti savā starpā nav savienoti. Jaunie putni ir gaišāki nekā pieaugušie indivīdi. Un tiem arī nav uzknābja vairoga. Melnais apspalvojums attīstās, kad laucis sasniedz 3-4 mēnešu vecumu, bet pieres vairogs attīstās tikai gada vecumā. Tā spārni ir samērā īsi un noapaļoti, līdz ar to laucis nav veikls lidotājs. Tomēr neskatoties uz savu neveiklību spārnos, tas nolido ļoti lielus attālumus migrācijas laikā.


Uzvedība
Laucis līdzīgi kā meža pīle lielāko tiesu uzturas ūdenī. Tas nav tik tramīgs kā citas dumbrvistiņu dzimtas sugas, un to bieži var novērot atklātos ūdeņos vai pastaigājoties krasta zālē. Paceļoties spārnos, tas kādu laiku skrien pa ūdeni. Arī uz zemes laucis īsās distancēs pārvietojas šādi, pa īstam nepaceļoties spārnos. Laucis ir skaļš putns, tas daudz klaigā un savā starpā sasaucas, īpaši naktī. Laucis ir teritoriāls putns un pārošanās laikā kļūst agresīvs. Teritoriju sargā abi vecāki. Ārpus pārošanās laika lauči mēdz izveidot nelielus barus, lai kopīgi barotos. Barojoties laucis īslaicīgi ienirst, nedaudz palecoties gaisā.


Barība
Lai arī lauča galvenā barība ir augi, tas ir visēdājs. Laucis uzlasīs dažādus nelielus bezmugurkaulniekus, citu putnu olas, aļģes, sēklas un augļus. Tas barojas gan ūdenī uz ūdens virsmas vai ienirstot, gan uz sauszemes līdzīgi kā meža pīle.


Ligzdošana
Laucis ligzdu veido niedrājā uz dūkstu pamata. Ligzdas būvniecībai tiek izmantotas kritušas niedres un zāle. Laucis būvniecībai izmanto arī dažādus krastā atrastus atkritumus, piemēram, plastikas maisiņus. Dējumā ir 5 - 10 olas. Reizēm laucim ir vairāki dējumi sezonā (2-3). Izdzīvo tikai neliela daļa cālēnu, jo tie ir iecienīts medījums gārņiem un kaijām. Ja trūkst barības, vecāki kļūst samērā brutāli pret saviem mazuļiem. Tie knābj mazos cālēnus, kas nāk lūgties barību. Knābšana izbeidzas tikai tad, ja mazais pārstāj lūgties. Reizēm cālēns tiek noknābts līdz nāvei, ja tas nepārtrauc lūgšanos.
lv.wikipedia.org

Parasts ligzdotājs un caurceļotājs. Siltās ziemās parasts ziemotājs piejūras zonā, sevišķi Latvijas rietumu daļā.
Garums: 36-38 cm, spārnu izpletums: 70-80 cm (Snow, Perrins 1998).
ornitofaunistika.com

Parasts ligzdotājs* un caurceļotājs*. Nelielā skaita arī pārziemo. Sastopams seklās, aizaugošās ūdenstilpēs – dīķos, ezeros u.c. Ligzdu būvē vilkvālīšu, niedru vai meldru ceros, sakraujot ūdensaugu kaudzi. Dējumā 5 – 16 olas. Gadā viens perējums.

Ligzdošanas teritorijā tēviņš ir ļoti agresīvs un to aizsargā. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Kamēr mazuļi ir mazi, vecāki tos baro ar kukaiņiem, vēlāk tie pamazām sāk ēst paši, pakāpeniski pārejot uz augu barību.
www.dabasmuzejs.gov.lv