Latviešu Strēlnieku laukums

Tagadējais okupācijas muzejs ir atklāts 1970. gadā kā Latviešu sarkano strēlnieku muzejs. Tā arhitekts ir Gunārs Lūsis-Grīnbergs. Muzejs kalpoja arī Komunistiskās partijas propagandas mērķiem, it sevišķi jaunatnes audzināšanai komunisma garā.

Laukumu muzeja priekšā nosauca par Strēlnieku laukumu, uz Daugavas pusi vēl ar vien sauc par Strēlnieku laukumu, un tajā ir tajā novietota statuja, kas ataino trīs latviešu strēlniekus. Latviešu strēlnieku bataljoni un pulki bija nacionālās armijas vienības cariskās Krievijas armijas sastāvā, ko sāka veidot 1915. gadā. Kopumā astoņos strēlnieku bataljonos dienēja aptuveni 40 000 kareivju. Pirmās strēlnieku bataljonu cīņas notiek 1915. gada oktobrī pie Pavasara muižas un Plakanu mājām. 1915.-1917. gados sadursmes notika frontes līnijā gar Daugavu. Nākamās lielās cīņas norisinājās no 1916. gada marta līdz rudenim. Ievērojamākās no tām ir Marta kauja, Jūlija kauja un ilgstošas cīņas Nāves salā, svarīgā stratēģiskā punktā pie Ikšķiles, kas bija izmantojams kā placdarms frontes pārraušanai gan vienai, gan otrai karojošai pusei. Visslavenākās strēlnieku cīņas norisinājās 1916. gada decembrī Tīreļpurvā, pie Ložmetējkalna. Šīs cīņas vēsturē iegājušas kā Ziemassvētku kaujas. Kaujas sākās 1916. gada 23. decembrī (pēc vecā tipa kalendāra) un ilga sešas dienas.

Pēc februāra revolūcijas daļa strēlnieku bija gatavi atbalstīt boļševikus. Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada rudenī, strēlnieki saglabā disciplīnu, un kā īpaši uzticamus viņus izvēlas par Ļeņina miessasargiem. Strēlnieki piedalījās anti-Boļševiku dumpju apspiešanā Maskavā un Jaroslavļā, viņi cīnijās pret Deņikinu, Judeniču un Vrangeli. 1919. gadā strēlnieki kopā ar Sarkano armiju iebrūk Latvijā, lai nodibinātu padomju varu, taču pēc pāris mēnešiem cieš sakāvi. Pēc Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanas 1920. gadā, vairāk nekā 11 000 sarkano strēlnieku atgriezās Latvijā. Daļa strēlnieku palika Padomju Krievijā, kur ieņēma dažādus augstus amatus PSRS armijā, valsts drošības organizācijās un valsts iestādēs. Daudzus no šiem latviešu sarkanajiem strēlniekiem vēlāk nošāva Staļina "tīrīšanās" 1937.–1938. gadā.

Pašlaik notiek diskusijas par Strēlnieku laukuma tālāko likteni. J. Krastiņš ir izteicis domu, kad vieta ko tagad dēvē par Strēlnieku laukumu, nav par tādu uzskatāmu, jo laukumam jābūt noslēgtam, tas ir tukšums, nevis laukums. Arhitektu vidū nav vienprātības par laukuma tālāko likteni – atstāt to tādu kā ir, ietvert iekšējā pagalmā vai apjumtā telpā.
www.citariga.lv

Neatkarīgā Latvijas Republika. Rātslaukuma rietumu puse
Muzeja ēka atrodas Rīgas senākajā daļā – vietā, kuru jau 13. gadsimta beigās apjoza pilsētas mūris. Vēl 20. gadsimta sākumā Rātslaukumu uz Daugavas upes pusi noslēdza ēkas, kuru vietā šobrīd plešas Latviešu strēlnieku laukums. 1930. gadu otrajā pusē, kad Latvijā izveidojās autoritārais K. Ulmaņa režīms, gluži kā citi līdzīgi režīmi Eiropā, tas centās sevi parādīt arī monumentālajā arhitektūrā. Lai to īstenotu, sākās vērienīga Vecrīgas pārbūve. Nojauca arī ēkas starp Rātslaukumu un Daugavu, lai uzceltu jauno Rīgas pilsētas valdes namu. Taču tā celtniecību nepaguva uzsākt, un Otro pasaules karu pilsēta sagaidīja ar būvbedri līdzās Rātslaukumam.

Otrais pasaules karš un pēckara gadi. Gruvešu novākšana. Tukšums Vecrīgas sirdī
Otrais pasaules karš ieviesa jaunas pārmaiņas Vecrīgas apbūvē. 1948. gadā padomju okupācijas vara uzspridzināja Melngalvju nama vēl palikušos mūrus, bet Rātsnama drupas novāca 1950. gadu sākumā. Arī daudzas citas ēkas Rātslaukuma apkārtnē bija zudušas. To vietā uzcēla jaunus padomju laika namus. Neapbūvēta palika Melngalvju nama vieta un arī laukums uz Daugavas pusi, ko sākotnēji gribēja izmantot Uzvaras monumenta novietošanai. 1960. gados minēto teritoriju nosauca par Latviešu sarkano strēlnieku laukumu, lai tajā uzceltu Latviešu sarkano strēlnieku memoriālo muzeju – pieminekli.

Latviešu sarkano strēlnieku muzejs. Memoriāls Daugavas krastā
Ap Latviešu sarkano strēlnieku laukumu veidoja vienotu memoriālu kompleksu, kurā ietilpa Latviešu sarkano strēlnieku muzejs un piemineklis strēlniekiem. Muzeju atklāja 1970. gada 16. aprīlī par godu Ļeņina 100. dzimšanas dienai. Ugunsgrēks kavēja granītā kalto pieminekli atklāt vienlaikus ar muzeju – to atklāja nākamajā gadā. Par latviešu sarkanajiem strēlniekiem sauca tos Pirmajā pasaules karā Krievijas pusē karojošos latviešu strēlnieku pulku karavīrus, kuri atbalstīja 1917. gada Oktobra apvērsumu un pilsoņu karā Krievijā (1918–1922) cīnījās par boļševiku varas nostiprināšanu. Muzejs, laukums, piemineklis: viss komplekss bija domāts komunistiskās ideoloģijas propagandai. Laukumā svinēja komunistiskos svētkus. Muzejā biedru rindās uzņēma komunistisko jauniešu organizāciju dalībniekus. Ar interesentiem tikās bijušie sarkanie strēlnieki.

Pārmaiņas. Latvijas Okupācijas muzejs. Rātslaukuma atjaunošana
Latvijai atgūstot neatkarību, ēkas liktenis kļuva nenoteikts. Īslaicīgi muzeju sauca – Latviešu strēlnieku muzejs. Tas darbojās kā Kara muzeja filiāle, bet 1992. gadā šo filiāli slēdza. Tukšo ēku sāka nomāt Okupācijas muzeja fonds. 1998. gadā ar Ministru kabineta lēmumu ēku nodeva Rīgas pašvaldības īpašumā. 1999. gadā Rīgas dome nolēma ēku nojaukt un izvietot Okupācijas muzeja ekspozīciju „citās piemērotās telpās”. Plašās diskusijas sabiedrībā ieceri apturēja. Ēka un zeme 2005. gadā atkal nonāca valsts īpašumā. OMB tiesības izmantot ēku un zemi muzeja vajadzībām ir nostiprinātas Zemesgrāmatā, un biedrība sedz visus ēkas apsaimniekošanas izdevumus. No 2005. gada valsts sāka apzināties, ka muzeju nepieciešams pārbūvēt un paplašināt.

Nākotnes Nams
Nākotnes Nams ir tagadējās Latvijas Okupācijas muzeja ēkas pārbūve un baltā piebūve ar stikla sienu. Nākotnes Nama ārējo veidolu tā plānotājs arhitekts Gunārs Birkerts ietvēris metaforā – no tumšās pagātnes uz gaišo tagadni un apskaidrotu nākotni. Nākotnes Namu muzeja vajadzībām ceļ Latvijas valsts. Tajā būs jauna, mūsdienīga ekspozīcija un telpas pilnvērtīgam muzeja darbam. Nākotnes Namam piekļausies Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāls. Memoriāla autori ir mākslinieks Kristaps Ģelzis, arhitekte Ilze Miķelsone un sonologs Voldemārs Johansons.
okupacijasmuzejs.lv