Korintes (Amelanchier)

Korintēm pazīstamas 25 dažādas sugas un vēl vairāki nenosakāmi starpsugu hibrīdi. Par konkrētu sugu nosaukumiem un atšķiršanas pazīmēm nereti nav vienprātības pat pašu botāniķu vidū. No botāniķa viedokļa sugas, protams, arī ir interesantas, bet, ja gribas ēst sulīgas un lielas ogas, tad, ar retiem izņēmumiem, nekas prātīgs nesanāk. Tas ir gluži tāpat kā ar mājas ābelēm un mežābelēm.

Izrādās, ka mūsu mežos un brikšņos bieži atrodamās vārpainās korintes (A. spicata) audzēs, ja labi pameklē, arī var atrast īpatnējus augus ar ļoti labām īpašībām. Vācot vietējos ģenētiskos resursus, pašlaik ir atlasīti krūmi ar teicamas garšas ogām pilnīgi bez rūgtenuma, atrasta lielogu forma, kā arī forma ar ļoti garu ogu ķekaru. Arī ienākšanās laiks ir dažāds: mums ir gan agrās, gan vēlās korintes, ēdamas no jūlija sākuma līdz pat septembrim. Viss savāktais materiāls tiek novērots Pūres dārzkopības izmēģinājumu stacijas kolekciju stādījumā, un cerams, ka ar laiku no tām varēs izdalīt arī kādu mūsu pašu šķirni.

Latvijas kokaudzētavu piedāvājums
Lielākā daudzumā pavairots un Pūres DIS kokaudzētavā nopērkams ir viens no genofonda ekspedīciju atradumiem – Saulkrastu Baltās kāpas korinte. Tā izceļas ar ļoti augstu ražību un agrīnumu. Ogas vidēji lielas, zilganvioletas, ļoti garšīgas un aromātiskas. Sula tumša. Stāds cenšas sākt ražot jau kokaudzētavā. Lai ļautu paaugties dzinumiem, pirmajos divos gados pēc iestādīšanas visi ziedi ir jānoplūc.

Daudz lielogaināka ir no alkšņlapu korintes (A. alnifolia) izveidotā šķirne Thiessen. Arī tā nupat ir sākta pavairot Pūres kokaudzētavā, pirmie stādi bija jau nopērkami pagājušajā rudenī. Ogas var sasniegt lielogu dzērvenes izmērus, mīkstums iekšpusē gaišs, ārpusē zilgani violets. Ēdot mēle nenokrāsojas. Garša patīkami skābeni salda, maiga, sulīga, mazliet atgādina krūmmellenes. Ražība vidēji augsta, toties vienmērīga katru gadu. Ķekarā reti kad ir vairāk par 3...5 ogām. Krūms ziemcietīgs, vidēja auguma, diezgan slikti zarojas. Vislabāk vainagu censties veidot kā kokam, nevis krūmam.

Šķirne ir pašneauglīga, zied vienlaikus ar savvaļas vārpaino korinti un gludo korinti (A. laevis). Tās abas ir piemērotas Thiessen apputeksnēšanai. Alkšņlapu korintes zemo formu (A. alnifolia var. pumila) pavairo Kalsnavas un Zaļenieku kokaudzētavās. Ogas saldas, diezgan kvalitatīvas. Kociņš sasniedz aptuveni divu metru augstumu.

Lamarka korinti (A. lamarckii) tradicionāli uzskata vairāk par dekoratīvo augu, bet arī tai ir pietiekami garšīgas ogas. Nopērkama vairākās kokaudzētavās. Ogas ir vidēji lielas, skābenas, diezgan sulīgas, ar purpursarkanu nokrāsu. Šķirnei Ballerina ir nokarenāks zarojums nekā pamatsugai un ļoti krāšņa ziedēšana. Ogas ir ēdamas. Rudenī lapas nokrāsojas skaistos bronzas sarkanos toņos. Lamarka korintes audzē kokveidīgi vai kā lielu krūmu ar diviem trim dzinumiem. Aug spēcīgi, tāpēc dārzā jāatvēl pietiekami daudz vietas.

Kā sēklaudžu populāciju pavairo arī krāšņo korinti (A. florida). Tā nopērkama Kalsnavā un Pūrē. Tirdzniecības vietās to reizēm dēvē arī par Floridas korinti. Īstenībā tai gaužām maz kopīga ar Floridu un vēl mazāk – ar šīs sugas īstajiem botāniskajiem aprakstiem. Kaut kādas iezīmes lapu apveidā un ziedos var saskatīt, bet īstā suga tā noteikti nav, visdrīzāk tā sen saziedējusies ar kādu mums nezināmu sugu. Bet tādēļ tā nepaliek sliktāka kā augļaugs. Latvijā izplatītais klons ir ļoti izturīgs, ļoti labi ražo un raksturīgs ar nelielu augumu – reti kad pārsniedz 2...3 m robežu. Ogas šai sēklaudžu populācijai parasti vienmēr ir garšīgas, zilgani melnas, tās var būt gan diezgan sīkas, gan vidēji lielas – kā paveicas. Ja iespējams, vēlams iegādāties šīs korintes acotos stādus no vislabākajām formām.

Gludā korinte jeb kokveida korinte (A. laevis) ir viena no retajām, kura nedzen sakņu atvases. No tās var iegūt ļoti labus potcelmus korinšu kultūršķirnēm, diemžēl kokaudzētavās to pagaidām izmanto maz, jo grūti iegūt pietiekami daudz dīgstošu sēklu. Šī suga der arī apputei un ļoti skaisti izskatās dārzā – pavasaros un rudeņos lapām ir bronzas nokrāsa, arī nokarenās ziedu vārpas ar garajām, izlocītajām vainaglapiņām izskatās ļoti grezni. Ogas sarkanas, saldas, vidēji sulīgas. Ražība parasti diezgan zema. Koks spēj izaugt liels – līdz pat 4...7 m augsts. Lai augumu ierobežotu, labāk stādīt uz pīlādžu potcelmiem.

Atvasainās korintes sīkziedu forma A. stolonifera var. micropetala ir viena no vissenāk nopērkamajām korintēm mūsu kokaudzētavās. Arī tiek pavairota kā sēklaudžu populācija. Stādi parasti ir diezgan viendabīgi, maza auguma 1,5...2 m. Ražo ļoti bagātīgi, ogas pasīkas, bet garšīgas. Lapas rudenī skaisti krāsojas. Pašneauglīga, vēlams uzreiz stādīt grupu ar vairākiem sēklaudžiem.

Latvijas izmēģinājumu iestāžu kolekcijās un arborētumos aug vēl vairākas citas korinšu sugas, bet tām no patēriņa viedokļa nozīmes nav.

Kā stādīt?
Ja stāds ir sēklaudzis, visi sakņu dzinumi, kas vēlāk izaugs, būs vienādi. Stāda tik dziļi, cik dziļi stāds audzis iepriekš – līdz ar sakņu kakliņu. Lai labāk sacerotu, dzinumus saīsina. Tālāk veido kā krūmu ar vairākiem zariem.

Ja stāds ir acots vai potēts, tas var būt vai nu uz vārpaino korinšu sēklaudžiem, vai uz pīlādžiem. Korinšu sēklaudžu sakņu atvases ataugs nepārtraukti un lielā daudzumā. Tās regulāri būs jāizgriež, lai nenomāktu kultūršķirni, toties šāds stāds augs spēcīgāk. Ja acotā stāda sakne ir korinte, tad to cenšas iestādīt iespējami dziļi – tā, lai acojuma vieta būtu vismaz plaukstas tiesu zem zemes. Tad ataugs mazāk mežeņa atvašu un ir cerība, ka ar laiku kultūršķirne pāries pati uz savām saknēm.

Uz pīlādža korintes veido mazus pundurauguma kociņus. Uz pīlādža pavairotu korinti stāda tāpat kā ābelīti – acojuma vietai jābūt līdz ar augsnes līniju.

Stādīšanas attālumi atkarīgi no potcelma un šķirnes. Dabiski maza auguma korintes un visas uz pīlādžiem acotās korintes var stādīt diezgan sablīvēti – 2...3 m koku no koka. Tās skaisti izskatās arī brīvās grupās, veidojot visām kopīgu mulčētu apdobi. Kokveidīgās korintes stāda vismaz 5...7 m intervālos.

Kā kopt?
Korintes ir pieticīgi augi, spēj augt gandrīz jebkādā augsnē. Labai ražai vajadzīgs pilnvērtīgs saules apgaismojums, ēnā ogu būs maz vai nemaz. Korintes, tāpat kā jebkura augļu koku kultūra, laiku pa laikam ir jāatjauno ar apgriešanu, izretinot vecos zarus un saīsinot dzinumus, lai ataug jauns lapojums. Tas ļaus tikt pie lielākām ogām. Sevišķi labi korintes jutīsies mežam līdzīgās, ar humusu bagātās, diezgan mitrās augsnēs. Attiecībā pret augsnes skābumu nav izvēlīgas. Arī āderu zonas pacieš gluži labi, tās var stādīt arī tur, kur ābeles neaug. Pētījumi par mēslošanu pie mums nav veikti, pagaidām gan izskatās, ka tās, kā jau tipiski meža augi, lieliski iztiek ar to, kas augsnē ir. Jebkurā gadījumā nopļautās zāles mulča tām nāk tikai par labu.

Ja sakņu atvases nav vajadzīgas pavairošanai, labāk tās nopļaut zāļveida stadijā – tad ar laiku tās ataug arvien mazāk. Nav vēlams kaplēt vai irdināt augsni apdobēs, jo tas provocē atvašu veidošanos. Jāizmanto mulča vai agrotekstils, vai regulāri pļauts zāliens. Herbicīdi atvašu dēļ nav ērts variants. Izņēmuma veidā, ja nekā citādi no nezālēm vaļā netikt, var izmantot kādu pieskares herbicīdu, piemēram, Basta.

Slimības un kaitēkļi
Pagaidām pie mums korintēm nav daudz kaitēkļu un slimību, ja neņem vērā bakteriālās iedegas iespējamību. Ja pēkšņi vasarā kāds dzinums ar visām lapām nokalst un galotnīte sāk izliekties uz leju kā āķis, tā ir ļoti nopietna pazīme. Tā var būt arī kāda cita bakterioze, piemēram, pseidomona, bet pilnīgi droši to varēs pateikt tikai pēc Valsts augu aizsardzības dienesta veiktās analīzes. Ja rodas kaut mazākās šaubas, zvaniet savam reģionālajam inspektoram, viņš pateiks, ko darīt tālāk.

Nozīmīgākā sēņu slimība ir lapu un ogu plankumainība, kas var sabojāt lielu daļu no ražas. To var ierobežot ar preparātu Topāzs, ko Latvijā izmanto arī pret ķiršu lapbiri.

Līdz šim korintēm nav manīts ne vēzis, ne lapu rūsas, ne kraupis.

Bīstamākie kukaiņi, kas var sabojāt ražu, ir pīlādžu tīklkodes. Ja korintes aug ābeļdārzu un bumbierdārzu tuvumā, tās ir jāmiglo īsi pēc noziedēšanas ar tiem pašiem insekticīdiem, ko lieto augļu dārzos. Ja to nedarīs, tās būs kā kaitēkļu rezervāts, kas var sabojāt ābolu ražu.

Galvenā audzēšanas problēma ir ogu nevienlaicīgā ienākšanās. Vienā un tajā pašā ķekarā pamatnes daļā ogas ir jau ienākušās, bet galotnītēs vēl pilnīgi zaļas. Ražas nogatavošanās laikā jūlijā – augustā parādās arī spārnotie kaitēkļi. Korinšu ogas ļoti garšo ne tikai pārceļojošajiem strazdu bariem, bet arī zvirbuļiem un vārnveidīgajiem. Tās ir vēl vairāk putnu iecienītas nekā ķirši. Metodes, kā pret to cīnīties, – klasiskās, sākot ar tīkliem, beidzot ar trokšņiem un mākslīgiem kaķu izbāžņiem. Garantijas, ka tā ražu izdosies nosargāt, protams, nav, tādēļ uzvar veiklākais. Kurš pirmais ražu novāks, tas to arī apēdīs. Protams, var jau arī neuztraukties un ļaut, lai mielojas visi, kam nav slinkums. Labos ražas gados ogu pietiek visiem.
www.termorelax.com

http://www.termorelax.com/web/?id=402550

Lasīt tālāk
Izvēloties pārlūkot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai lai pielāgotu jūsu pieredzi. Jūs jebkurā laikā varat atsaukt savu piekrišanu, mainot pārlūkprogrammas iestatījumus un dzēšot saglabātās sīkdatnes. Privātuma politika
Piekrītu