Gļotsēnes (Myxomycota)

Neskatoties uz to, ka gļotsēnes pēdējā laikā vairs nepieskaita sēņu valstij, mēs savā apskatā tradicionāli gribam vērst uzmanību arī uz šo neparasto un savdabīgo organismu grupu.

Tā ir neliela zemāko organismu grupa, kas uzrāda dažas dzīvniekiem raksturīgas iezīmes. Gļotsēnes nesatur hlorofilu. Pēc sporu veidošanas tipa, saprotrofā dzīves veida tās atgādina sēnes. No sēnēm gļotsēnes atšķiras ar veģetatīvā ķermeņa uzbūvi un attīstības ciklu. Gļotsēņu veģetatīvais ķermenis ir kails, protoplazmatisks, veidojums parasti spilgtā krāsā – plazmodijs, kam raksturīga pozitīvā hidrotaksija ( kustība ūdens virzienā) un negatīvā fototaksija (kustība prom no gaismas). Plazmodija pārvietošanās notiek plūstot protoplazmai ar kodoliem noteiktā virzienā ar ātrumu pat līdz 0,5 mm/min. Plazmodiju izmēri ir ļoti dažādi: no 1 mm līdz 1 m un vairāk, parasti gan no dažiem milimetriem līdz dažiem centimetriem. Pēc veģetatīvās fāzes sākas sporu veidošana: plazmodijiem mainās taksijas un tie pārvietojās sausākās un bieži vien arī apgaismotās vietās – uz trūdošiem kokiem, celmiem, koku stumbriem, lakstaugu stiebriem un lapām. Tur plazmodiji zaudē ūdeni un sairst sporās. Latvijas mežos no šīs sēņu grupas atrastas nedaudz vairāk kā 70 sugas.
latvijas.daba.lv

Gļotsēnes ir interesantas savdabīgā dzīvesveida dēļ - pēc skata kā dīvains augs, nosacīti sēne, tomēr tai ir gluži vai saprāta pazīmes, dzīves sākumā tās spēj arī pārvietoties, - taču rakstā pievērsīšu uzmanību to izskata daudzveidībai, lai savās dabas pastaigās rudenī un arī visos citos gadalaikos lietainākos un pēclietus periodos varētu tās pazīt un citiem parādīt - re, tās ir gļotsēnes!

Gļotsēnes visvieglāk ievērot uz kritalām, - kritušo koku parasti nav tik daudz, katru sastapto var rūpīgi izpētīt, vai kādā šķirbā, īpaši kritalu apakšpusē, vietās, kur ilgāk uzglabājas mitrums, kāda neslēpjas. Grūtāk apzināti atrast gļotsēnes, kas izvēlējušās dzīvot uz ziedaugiem vai sūnām, bet jo lielāks prieks, tādas ieraugot!

Tomēr retumis gadās, ka gļotsēnes noklājušas visu kritalu, kā te redzamajā fotogrāfijā to izdarījusi apšu badhāmija.

Uz kritalām interesanto skatu rada pašu gļotsēņu forma, bet, augot uz ziedaugiem un sūnām, skatam formu rada saimniekaugi, gļotsēnes tos dīvaini iekrāso un izgrezno.

Pārsteidzošas ir pārvērtības, kādas notiek ar vienu gļotsēni tās dzīves laikā. Dzīves sākumā ir atsevišķi vienšūņi, kurus ar aci vēl nevar saskatīt, bet tad, kad tiem pietrūkst barības, tie izdomā apvienoties, veidojot šķidri gļotainu plazmodiju, kas meklē pārtiku nu jau kā vienots organisms.

Šādā stadijā gļotsēnes jau ir saskatāmas, bet ievērojamas vēl ne tik bieži, jo parasti lien mitrās un tumšās vietās, kur vairāk baktēriju - kritalu šķirbās, tuvāk zemei. Atkarībā no sugas tā izskatās kā gļotaina, bezformīga masa vai kā daudzas stīdziņas, kuras sabiezinās ar barību bagātākās vietās.

Nereti plazmodijs izskatās kā caurspīdīgi balta masa, līdz ar to apgrūtinot sugas noteikšanu, - tam būtu nepieciešams vērot, par ko plazmodijs attīstās, jo tālākās stadijas no plazmodija var krietni atšķirties.

Arī vienas sugas ietvaros skats uz plazmodiju var atšķirties atkarībā no tā, kādā vietā gļotsēne ložņā un iekārtojas. Piemēram, gļotsēne Badhamia lilacina plazmodija stadijā atgādina dzeltenu krāsu, kas uzklāta uz augiem, tad nu arī skats ir atkarīgs no tā, kuru augu gļotsēne "nokrāsojusi". Vēl varētu mulsināt, ka latīniskajā nosaukumā lilacina liek domāt par lillā jeb violeto krāsu, bet līdz tādai gļotsēne nonāk tikai dzīves otrajā pusē, kad izveidojušies augļķermeņi.

Kad kārtīgi paēsts, var domāt arī par dzimtas turpināšanu, tad gļotsēne izlien no tumšās un mitrās vietas saulītē un sausumā, un, atkarībā no sugas, sāk veidot dažādu krāsu un formu augļķermeņus - kā bumbiņas, trubiņas, vālītes, pilieni, reizēm atgādinot nosaukumā ietvertās sēnes vai piepes, arī kā švammes vai recekļi. Šādā stadijā gļotsēnes ir vieglāk ievērojamas un acīm baudāmas.

Kamēr sporas vēl tikai briest, augļķermeņu iekšpusē ir šķidra masa, tāpēc, gļotsēni saspiežot, var sanākt nosmērēties ar žļurgu, kas var būt gan balta, gan krāsaina, atkarībā no sugas.

Lai atšķirtu no īstām sēnēm vai reizēm pat nagliņķērpjiem, jāpievērš uzmanība, ka pie gļotsēņu augļķermeņiem parasti saglabājas vairāk vai mazāk gļotaina pamatne, bet arī to ne vienmēr droši var noteikt.

Eksistē arī tādas gļotsēnes, kas arī augļķermeņu stadijā izskatās kā plazmodijs, piemēram, gļotsēne Hemitrichia serpula.

Kad augļķermeņos nobriedušas sporas, tie pārplīst un sporas izkaisās. Ar sporu atliekām un jau tukši gļotsēņu apvalki var būt novērojami diezgan ilgi, pat mēnešiem.

Salīdzināšanai - attīstība augļķermeņu stadijā līdz sporu stadijai var noritēt pāris stundu - diennakts laikā. Piemēram, šokolādes gļotsēnes attīstību no bāli zaļām mazām bumbiņām līdz sporu stadijai, kas atgādina šokolādi uz kociņa, novēroju 18 stundu laikā. Tad brūnās sporas izsējas un paliek tikai "kociņi", kas atgādina tādus kā koka matus. Šādā stadijā šī gļotsēne novērojama bieži, jo "koka mati" saglabājas ilgi. Daudz retāk to var vērot balti zaļo bumbiņu stadijā, jo tās ātri izaug par vālītēm un maina krāsu.

Nelabvēlīgākos laika apstākļos augļķermeņu attīstība gan var arī iekonservēties un līdz sporu stadijai netikt vai tikt tikai tad, kad beidzot iestājas attīstībai labāki apstākļi.
dziedava.lv