Gauja

Gauja (igauņu: Koiva jõgi) ir Latvijas garākā upe, vidustecē robežupe ar Igauniju. Garums - 452 km, kritums - 234 m. Gauja sākas Vidzemes augstienē, Skujenes pagastā pie Elkas kalna, ietek Baltijas jūras Rīgas līcī pie Carnikavas.

Izteka un augštece

Agrāk uzskatīja, ka Gauja sākas no Alauksta ezera, bet, tā kā senā izteka Gaujiņa Alauksta ūdens līmeņa pazemināšanas dēļ ir aizaugusi, tad par Gaujas sākumu mūsdienās uzskata Ežupīti jeb Ārnīti, kas sākas Elkas kalna pakājē Amatas novada Skujenes pagastā, netālu no Māļiem. Pēc iztecēšanas cauri Zobola ezeram tā tiek saukta arī par Mierupīti. Nosusinātā Laidza ezera vietā Mierupīte satek ar Gaujiņu, šī vieta arī dažkārt tiek uzskatīta par Gaujas sākumu; no šīs vietas Gauja tek ar šādu nosaukumu. Tālāk tā tek caur Lodes-Taurenes ezervirkni un uzņem tos ūdeņus, kā arī ūdeņus no pirmās lielākās pietekas Pīslas.

Vidustece un lejtece

Gauja plašā lokā apliec Vidzemes augstieni. Pie Cēsīm, Līgatnes un Siguldas Gauja tek iespaidīgā senlejā, šeit tās krastos ir krāšņi smilšakmens atsegumi ar alām. Lejtecē Gaujas gultne ir smilšaina, raksturīgas sēres, strauji līkumi un nobrukuši krasti.

Kreisā krasta pietekas

Labā krasta pietekas

lv.wikipedia.org

Gauja - Vidzemes un Latvijas skaistākā upe sākas Piebalgā, Vidzemes vidienē. Tā ir vienīgā no lielajām upēm, kas savu tecējumu sāk un beidz Latvijā. Kopgarums ir 460 kilometri, no kuriem viena piektdaļa jeb 93,5 kilometri ietilpst Gaujas nacionālajā parkā.

Gaujas nacionālā parka teritorijā Gauja plūst pa 1 – 2,5 kilometrus plašu senieleju, kuras maksimālais dziļums pie Siguldas ir 85 metri.

Gaujas senieleju, kādu to redzam braucot ar laivu, veidojuši ledāja kušanas ūdeņu sanesumi pirms 12 – 13 tūkstošiem gadu. Savukārt sārtie un dzeltenīgi devona smilšakmens ieži, kuru atsegumi rotā Gaujas krastus, ir daudz senāki, veidojušies pirms 370 – 300 miljoniem gadu.

Gaujas pietekas un mazās upītes visā Gaujas NP teritorijā ir straujteču upes. Tīras krāčainas straumes ir mājvieta daudzām Eiropā retām dzīvnieku sugām. Reti sastopama ir ziemeļu upespērlene Margaritifera margaritifera, bet biezā perlamutrene Unio crassus ir gliemene, ko katram var izdoties ieraudzīt.

Gaujā un lielākajās pietekās dzīvo upes nēģis Lampetra fluviatilis, bet mazākajās upītēs – strauta nēģis Lampetra planeri. Gauja un tās pietekas ir Latvijā nozīmīgas lašveidīgo zivju nārsta vietas. Laša Salmo salar mazuļi konstatēti četrās upēs. Tikai Gaujas un Ventas baseinos sastopamas alatas Thymallus thymallus. Akmeņainajās gultnēs slēpjas platgalve Cottus gobio, akmeņgrauzis Cobitis taenia un platspīļu vēzis Astacus astacus. Gaujas līkumos, uz sērēm, īpaši sausākās vasarās, aizaug dūņainās sēres un veidojas vērtīgs biotops, kur barojas dažādi bridējputni.

Gauja senatnē kalpoja ne tikai kā tirdzniecības ceļš, daudzus gadsimtus tā bija robežupe starp lībiešu (somugru) un latgaļu (indoeiropiešu) zemēm. Par senāko apdzīvotību liecina 18 arheologu atklātie pilskalni, daudzie kapulauki un apmetnes. Seno kuģu daļu atradumi ir pierādījums, ka Gauja kādreiz bijusi kuģojama vismaz līdz Cēsīm. Tirgotāji pa upi veduši preces – siļķes, garšvielas, sāli, ieročus, rotas. No vietējiem iepirka medu, vasku, kažokādas. Līdz pat 20.gadsimta otrajai pusei pa Gauju tika pludināti kokmateriāli.

Kad gar Gauju un jūru vēl skanēja lībiešu valoda, tā dēvēta par Koivo – Bērzupi vai Svētupi (no somugru valodām). Latviešu valodā Gaujas vārds senatnē nozīmējis – liels daudzums – bars, tātad – Lielā upe.

Nacionālā parka teritorijā Gaujā ietek 13 upes, kuru sateces baseins pārsniedz 25 km2, kā arī daudzi sīkāki strauti un upītes. Garākā un viena no straujākajām ir Amata (lībiešu valodā Amada – Straujā, cits skaidrojums – Upju māte).

Gauja diezgan ātri maina gultni, mezdama loku pēc loka, tādēļ to dēvē par viltīgu upi. Plūstošo smilšu dēļ Gauja bīstama peldētājiem. Vietās, kur virs ūdens slejas klintis, zem ūdens ir straumju izgrauztas pārkares un kritumi, par līdz 6 metru dziļumam.

Informāciju sagatavoja Līga Eglīte
www.gnp.lv