Funkcionālisms
Funkcionālisms (lat. Functio — izpilde) – 20.gs.20., 30.gados izveidojies mākslas virziens, kas vispārliecinošāk realizējies arhitektūrā un lietišķajā mākslā. Par arhitektūras pamatprincipu tiek atzīta celtnes atbilstība tajā notiekošajiem sadzīves procesiem (proti, formu nosaka funkcija). Radies Rietumeiropā vēlāk izplatījies arī ASV un Japānā.
Funkcionālismam raksturīgs :
Askētisms / vienkāršība.
Ģeometriskums / shematisms.
Funkcionālisma pamatprincipi (arhitektūrā):
1. Sienu nesošo funkciju noliegums.
2. Atteikšanās no dekora, negatīva attieksme pret antīko arhitektūru.
Franču arhitekts Lekorbizjē (1887- 1965) 20.gados formulē 5 principus, kas nodrošina konstrukcijas drošību un arhitektūras izskatīgumu:
1. Celtnei jāpaceļas uz brīvi stāvošiem betona balstiem, kas kopā ar karkasu iztur visu celtnes slodzi.
2. Ēkas pārsegumam jābūt līmeniskam (horizontālam), lai uz tā varētu izveidot dārzu.
3. Iekštelpu sienas jāatbrīvo no nesošām funkcijām, lai varētu veidot brīvu plānojumu.
4. Nenoslogotās ārsienas jāpiepilda ar nepārtrauktām horizontālām logu rindām.
5. Fasādei jābūt veidotai brīvi, jo tās stabilitāti nodrošina karkasa konstrukcijas.
Funkcionālisma pamatidejas tika izstrādātas un realizētas Bauhaus skolā Veimārā (Vācijā). Tā ir vācieša Valtera Gropiusa (1883 – 1969) dibinātā arhitektūras skola, kurā tika attīstītas un apgūtas jaunas celtniecības metodes, rūpnieciskais dizains. Sākotnēji Bauhausā aizrāvās ar lietišķo mākslu, kuru nomainīja aizraušanās ar sērijveida ražošanu, standartu izveidi. Šīs vērtības bija pretnostatījums arhitektu individuālajām tendencēm, arī celtniecībai pēc pasūtījuma.
Funkcionālisti par arhitektūras pamatprincipu atzīst celtnes atbilstību tajā notiekošajiem darba un sadzīves procesiem („formu nosaka funkcija”). Arhitektūrā tiek ņemtas vērā visas galvenās dzīves funkcijas — dzīvot strādāt, atpūsties, pārvietoties. Izmantojot celtniecības tehnikas sasniegumus, tas deva jaunus dzīvojamo kompleksu plānošanas paņēmienus (standartizētas dzīvojamās mājas sekcijas un dzīvokļi, ēku izvietojums rindās ar galiem pret ielu). Praksē bieži radīja arhitektonisko formu askētismu un shematismu. Tā veidošanos sekmēja 19. gs. arhitektu O. Perē (Francija), V. Morisa (Anglija), Lūisa Salivana (ASV) ,Frenka Loida Raita (ASV) teorētiskās un praktiskās darbība. Ievērojamākie centri Vācijā („Bauhaus”), Nīderlandē („De Stilj”). Ievērojamākie pārstāvji Valters Gropiuss, L. Mīss van der Roe, Lekorbizjē. 20. gadsimta vidū funkcionālisma nozīme mazinājās un 60. gadu beigās to nomainīja konstruktīvisms un racionālisms.
