Dzērve
Dzērve (Latīņu v. – Grus grus; Angļu v. – Common crane; vācu v. – Krainich, krievu v. – Серый журавль)
Pelēkā dzērve – liels, graciozs putns, garām kājām un kaklu, bet ļoti īsu asti. Kokos parasti nesēžas. Lidojumā kakls un kājas izstieptas. Dzērves barojas pamatā ar kukaiņiem, abiniekiem, rāpuļiem, dažādām ogām, rudenī arī ar graudiem. Ligzdošanas laikā dzīvo pa pāriem, pārējā laikā baros. Vasarā arī neligzdojošo īpatņu bari. Komplicētas un daudzveidīgas riesta kustības (arī neligzdojošiem).
Ceļo galvenokārt dienā, parasti kāsī vai slīpā ierindā. Trīsstūra smailē lido pati stiprākā dzērve. Kad putns noguris, tas pāriet bara astē, bet priekšgalā stājas cits. Tādos brīžos dzērvju kāsis bieži vien sajūk, kādu laiku planē un kliedz.
Dzērvju apspalvojums pamatā ir gaiši pelēks, bet galvas un kakla ornaments kontrastains (melns, balts, sarkans). Abi dzimumi līdzīgi. Jaunie putni brūnganpelēcīgi, bez kontrastaina galvas ornamenta.
Nesajaukt lidojumā ar zivju gārni, kam kakls pieliekts ķermenim un kas bieži sēžas kokos.
Balss: Tālu dzirdams skanīgs duets „klīīrr- klūūūr”, ligzdas tuvumā klusināts „krrk”. Bariem ceļojot, melodiska sasaukšanās.
Dzērves dzīvo plašos zāļu vai sūnu purvos, purvainās ezera piekrastēs, mitros mežos. Ceļošanas laikā arī uz atklātiem laukiem. Ligzdo samērā reti. Caurceļo biežāk.
Ligzdo aprīlī, maijā. Uz saliņām, purvu ezeriņos, slīkšņās. Ligzda – ļoti sekla, sausiem augiem izklāta zemes iedobe. Divas zaļganbrūni raibumotas olas. Perēšana ilgst 30 dienas. Mazuļi pūku tērpā brūnganpelēcīgi. Pēc vienas nedēļas mazie atstāj ligzdu un vecāku pavadībā dodas meklēt barību.
Atlido aprīlī, aizlido oktobrī (uz Dienvideiropu un Āfriku).
Avots: J. Baumanis, V. Klimpiņš „Putni Latvijā”, Kārlis Grigulis „Putnu grāmata”.
Pelēkā dzērve (Grus grus) ir dzērvju dzimtas putns. Dzērves ir gājputni, kas Latvijā ierodas marta beigās, aprīļa sākumā. Savdabīgajās riesta dejās vienlaicīgi piedalās daudzi putni. Ligzdu no niedrēm, augu stublājiem, sūnām un lapām ierīko uz zemes un parasti dēj 2, reti 1 vai 3 olas. Pēc 28 - 30 dienām izšķiļas oranžīgi dzelteni, pūkaini mazuļi, kuri jau pēc 1 dienas spēj uzsākt patstāvīgus barības meklējumus. Pēc apmēram 8 - 10 nedēļām jaunā dzērve sāk lidot, bet pirmoreiz perē tikai 3 - 5 gadu vecumā. Dzērves ir monogāmi putni, kas pavasarī izveido noturīgus pārus. Barojas galvenokārt ar augu valsts barību, kā arī ar sīkiem kukaiņiem, to kāpuriem, vardēm, pelēm. Ziemo galvenokārt Vidusjūras piekrastes zemēs un Ziemeļāfrikā
Dzērvju dzimta (Gruidae) ir dzērvjveidīgo kārtas (Gruiformes) putnu dzimta. Šajā dzimtā ir 15 mūsdienās dzīvojošas sugas, kas iedalītas 4 ģintīs. Dzērvju dzimtā ir 2 apakšdzimtas: dzērvju apakšdzimta (Gruinae) un vainagdzērvju apakšdzimta (Balearicinae). Pēdējā ir 2 sugas un 1 ģints. Dzērvju dzimtas putniem ir raksturīgas garas kājas un kakli. Tie ārēji atgādina gārņus, lai gan abas grupas nav tuvu radniecīgas. Lidojumā atšķirībā no gārņiem dzērves lido ar izstieptiem kakliem.
Dzērvju dzimtas putni dzīvo lielākajā daļā kontinentu, izņemot Antarktīdu un Dienvidameriku. Latvijā sastopama 1 dzērvju dzimtas suga - dzērve (Grus grus).
Dzērves ir lieli putni, garām kājām un kakliem, un lieliem, noapaļotiem spārniem. Ārēji tēviņi un mātītes neatšķiras, bet tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Lielākā dzērvju dzimtā ir Indijas dzērve (Grus antigone), kura var sasniegt 176 cm garumu. Tomēr smagākā dzimtā ir Japānas dzērve (Grus japonensis). Tās masa pirms migrācijas sākumas ir 12 kg. Mazākā dzimtā ir mazā dzērve (Anthropoides virgo), kuras garums ir 90 cm, svars 2 kg.
Dzērvju dzimtas putnu apspalvojumā atkarībā no sugas dominē baltā un pelēkā krāsa. Sugas, kas mājo atklātu ūdenstilpju tuvumā, visbiežāk ir baltas. Toties sugas, kas mājo mitros mežos, purvos un nelielās slīkšņās, visbiežāk ir pelēkas. Baltās sugas parasti ir lielākas augumā nekā pelēkās sugas. Meža sugām mazākais augums un pelākais apspalvojums palīdz labāk maskēties ligzdošanas laikā. Turklāt parastā dzērve (Grus grus) un Kanādas dzērve (Grus canadensis) ligzdošanas laikā papildus novārtās ar dubļiem, lai labāk saplūstu ar zemi.
Lielākajai daļai dzērvju uz sejas ir kailas ādas laukumi. Izņēmums ir paradīzes dzērve (Anthropoides paradiseus) un mazā dzērve, kurām nav kailas ādas laukumu uz sejas. Šie laukumi kalpo savstarpējai komunikācijai. Ar sejas muskuļu palīdzību dzērve tos var savilkt mazākus un izplest lielākus, un tā spēj izmainīt krāsas intensitāti. Arī cekulus uz galvas dzērves izmanto savstarpējai komunikācijai, tos saceļot vai pieglaužot.
