Doma baznīca

Doma draudzē darbojas svētdienas skola, diakonija, dāmu komiteja, koris, lūgšanu grupa.

Dievkalpojumi svētdienās plkst. 12:00, pārējās dienās plkst. 8:00, ceturtdienās arī plkst. 18:00. Īpašs dievkalpojums ģimenēm ar bērniem mēneša pirmajā svētdienā plkst. 17:00.

Rīgas Doma pamatakmens ir likts svinīgā ceremonijā bīskapa Alberta vadībā 1211. gada 25. jūlijā. Par nelaimi līdz mūsdienām nav saglabājušās ziņas par Doma būvniecības sākotnējo periodu. Tiek uzskatīts, ka patreizējā Doma celtniecībā uzsākās straujš attīstības posms 1215. gada pavasarī, kad iekšpilsētā nodega pirmais Doms. Tradicionāli ar šo gadu saista celtniecības materiālu maiņu, pārēju no dabīgā akmens uz ķieģeli, akmens kvadros ietverot tikai stūrus.

1226. gadā Pāvesta legāts Modenas bīskaps Vilhelms notur koncilu jaunuzbūvētajā Domā, tiek uzskatīts, ka šajā laikā ir pabeigta kora daļa un šķērsjoms, kuru no nepabeigtās draudzes telpas atdala siena.

Rīgas Doms ap 1300. gadu. V. Neimaņa rekonstrukcija

Sākotnējo celtniecības periodu raksturo romāņu stila lakoniskās formas. Saskaņā ar mākslas vēsturnieku pētījumiem, Rīgas Doms ir sākotnēji iecerēts, kā bazilikas tipa baznīca, taču vēlāk plāniem mainoties, izbūvēts kā halles tipa baznīca.

14. gadsimta beigās un 15. gadsimta sākumā Doma baznīca tika paplašināta, uzbūvējot rietumu šķērsjomu un sānu kapelas, paaugstinot telpas centrālo jomu, līdz ar to pārvēršot Doma baznīcu par baziliku. Šajā laikā tika paaugstināts arī tornis, ko vaiņagoja astoņstūru piramidāla smaile. Šis Doma tornis ir redzams vecākajā Rīgas Doma attēlā, Sebastiana Minstera kosmogrāfijā (1559. g.). Saskaņā ar 19. gs. beigu Rīgas Doma atjaunošanas darbu vadītāja V. Neimaņa viedokli šajā laikā Doma tornis bija augstākais tornis Rīgas pilsētā.

Šādā izskatā Rīgas Doms nostāvēja līdz 1547. gadam, kad svētdienā pirms Vasarsvētkiem iekšpilsētā izcēlās ugunsgrēks un nodega Doma torņa gotiskā smaile. Jaunais Doma tornis, ar piramidālu smaili un divām galerijām, tika uzcelts 1595. gadā. Šajā laikā uzstādītais Doma torņa gailis ir izstādīts Krustejā.

1710. gadā Rīgas aplenkuma laikā stipri cieta baznīcas jumts. Atjaunojot nopostīto, baznīcai tiek pārbūvēti sānjomu jumti, kuriem tiek mainīti jumta slīpumi, aizsedzot apaļos rozes logu, kā arī kora daļa iegūst barokālu jumtu un vidusjoms austrumu zelmini ar gadskaitli – 1727.

1772. gadā Krievijas cariene Katrīna II aizliedz turpmāk apbedīt baznīcās visā Krievijas Impērijā. Vadoties no sanitāriem apsvērumiem Rīgas rāte pavēl iemērīt Rīgas pilsētas kapus ārpus pilsētas, uz kurieni pārved apbedījumus arī no Doma, kā rezultātā tiek paaugstināts baznīcas grīdas līmenis.

1775. gadā Rīgas pilsētas rāte, pamatojoties uz tā laika inženieru slēdzieniem uzdod nojaukt torņa smaili un uzcelt jaunu – patreiz redzamo barokālo nobeigumu.

1881. gadā tika uzsākti un līdz 1914. gadam norisinājās Vēstures un senatnes pētītāju biedrības Rīgas Doma būvnodaļas veiktie remonta un restaurācijas darbi baznīcā un krustejā, kuru rezultātā baznīca ieguva savu patreizējo veidolu.

1912. gada novembrī, savācot ap 100 parakstu, tika nodibināta Miera draudze. Tajā laikā luterāņu draudzes pārvaldīja komitejas, ko iecēla ģildes un konsistorija. Miera draudze bija viena no pirmajām ar savu pašvaldību.

Vikārmācītājam Edgaram Grosam bija piešķirtas tiesības apkalpot luterāņus, kas pie draudzes vēl nepiederēja un amatu darbi tika reģistrēti latviešu Jēzus draudzes grāmatās. Pirmais Miera draudzes dievkalpojums notika Pūpolsvētdienā 1911. gadā elementārskolā K. Barona (agrāk Suvorova) ielā. Kad Edgars Gross savu darbu turpināja Alūksnē, Rīgas prāvests uzticēja iesākto vikārmācītājam Edgaram Bergam. 1914. gada martā Miera draudze noslēdza līgumu ar Pāvila draudzes administrāciju par baznīcas izmantošanu. Pavasarī uzsāka sarunas ar pilsētas galvu Bulmeringu par zemes gabalu baznīcas celšanai. Taču karam sākoties kara valde neatteicās no kazarmām, tādēļ pilsēta nevarēja dot nodomāto zemes gabalu. 1917. gadā vāciešiem ienākot Rīgā draudzes locekļu skaits pavisam saruka.

Tikai 1919. gadā 8. septembrī pēc ilga laika sanāca valde. Par jaunas baznīcas celšanu nebij ne runas. Daudzi, kas šajā laikā iestājās draudzē dzīvoja centrā vai tuvākajās priekšpilsētas daļās. 1919. gada septembrī mācītāju Edgaru Bergu iecēla par Rīgas garnizona mācītāju un Jēkaba baznīca skaitījās garnizona baznīca. Šo iemeslu dēļ Miera draudze sāka noturēt savus dievkalpojumus Jēkaba baznīcā. Kad Jēkaba baznīcu atdeva katoļiem kā katedrāli, Miera draudze atrada mājas Doma baznīcā, kad ar Saeimas 1923. gada 20. aprīļa lēmumu piešķīra Latvijas ev. lut. Baznīcas bīskapam lietošanas tiesības un Doms kļuva par Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas katedrāli.

Laikā no 1959. gada līdz 1962. gadam Doms tika pielāgots koncertzāles vajadzībām: veikts ērģeļu kapitālais remonts, tika demontēts altāris un ievietoti krēsli ar skatu uz ērģelēm. Dienvidu spārnā izvietoja Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju, visu ēku nododot muzeja pārziņā. 1981.— 1984. gados pēc LPSR valdības pasūtījuma Nīderlandes ērģeļbūves firma „Flentrop Orgelbouw Zaandam” veica ērģeļu rekonstrukciju. Paralēli tika veikti interjera restaurācijas darbi un rekonstruētas inženierkomunikācijas, nomainīts torņa smailes vara apšuvums, abu galeriju margas, izgatavots jauns gailis un restaurēta lode, iekārtota torņa automātiskās ugunsdzēšanas sistēma, uzstādītas iekārtas gaisa kondicionēšanai zālē un tornī izbūvētas telpas to izvietošanai. 1989.-1990. gados pie baznīcas sienas izveidoja plašu padziļinājumu, norokot ap 3 m biezo gadsimtos uzkrāto kultūrslāni, kas ļauj uztvert Doma baznīcas sākotnējos apjomus un redzēt XIII gs. būvētos pamatus.

1991. gadā, atjaunojoties Latvijas Republikai, ēka nonāca LELB rīcībā. 1992. gadā LR Augstākā padome noteica, ka likums „Par īpašumu atdošanu reliģiskām organizācijām” neattiecas uz valstij īpaši nozīmīgo kultūras pieminekli, Rīgas Domu, kura statuss jānosaka ar īpašu likumu, kuru pieņēma vēlāk, atzīstot „Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas īpašumtiesības uz tās vēsturisko īpašumu – Rīgas Domu un tam piesaistīto zemesgabalu, izņemot Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ēku un tai piesaistīto zemesgabalu”. Nepietiekami kvalitatīvas ēkas uzturēšanas dēļ ēkas tehniskais stāvoklis strauji pasliktinājās. 2004. gada 7. jūnijā LR kultūras ministre Helēna Demakova uzdeva uz pārbaudes laiku slēgt Rīgas Domu, jo ēkas izpētē tika konstatēts, ka jebkurā brīdī var krist Doma vidējā kolonna. 2005. gadā Rīgas Domu iekļāva Pasaules pieminekļu fonda 2006. gada 100 apdraudētāko objektu sarakstā.

http://www.doms.lv; www.lv.wikipedia.org