Dadzītis (Carduelis carduelis)

Dadzītis jeb ciglis (Carduelis carduelis) ir žubīšu dzimtas (Fringillidae) dziedātājputns, kas pieder dadzīšu apakšdzimtai (Carduelinae). Dadzītim ir 14 pasugas, no kurām Latvijā ligzdo nominālpasuga Carduelis carduelis carduelis.

Izplatība:
Dadzītis vēsturiski ligzdo Eiropā, Ziemeļāfrikā, Āzijas rietumos un Centrālāzijā līdz Baikālam un Ķīnasrietumiem, lai gan mūsdienās tas ir introducēts daudzās vietās pasaulē. Eiropas izplatības ziemeļu robeža dadzītim ir Skandināvijas un Somijas dienvidu daļa. Reģionos, kuros ziemas ir maigas, dadzītis ir nometnieks, bet aukstajos reģionos tas ir gājputns. Ja nometniekiem ziemošanas teritorijā laika apstākļi pasliktinās, dadzītis var veikt īsus pārlidojumus areāla ietvaros.

Latvijā: Latvijā dadzītis ir parasts ligzdotājs, caurceļotājs un arī ziemotājs. Turklāt ziemas periodā Latvijā uzturas divas reizes vairāk dadzīšu nekā vasarā. Ceļošanas laikā un ziemas periodā tie veido barus. Bars kopīgi barojas un nakšņo kādā augstā kokā. Barā var būt 40-100 dadzīši. Ja sasnieg dziļi sniegi, dadzīši ir spiesti nolidot lielus attālumus, meklējot barību.

Izskats:
Dadzītis ir neliels putns. Tā ķermeņa garums ir 12-13,6 cm, spārnu izplētums 21-25,5 cm, svars 14-19 g. Jaunie putni ir smagāki par pieaugušajiem, un mātītes ir smagākas par tēviņiem.

Abi dzimumi izskatās gandrīz vienādi. Tiem ir sarkans sejas apspalvojums, balta galva ar melnu pakausi, smilšu brūna mugura un krūtis, gaiša, gandrīz balta pavēdere, bet spārni melni ar koši dzeltenu joslu. Tomēr, ieskatoties rūpīgāk, tēviņu var atšķirt no mātītes. Tēviņam sarkanais sejas laukums ir lielāks un tumšāks nekā mātītei. Sarkanais laukums tam beidzas uzreiz aiz acīm. Mātītēm sarkanais laukums acis nesasniedz. Arī knābis mātītei ir īsāks. Dadzītim knābis ir ziloņkaula krāsā ar tumšu galu. Tas ir samērā garš, konusveidīgs, spēcīgs, ar spicu galu, piemērots sēklu izlobīšanai no apvalkiem. Pārošanās sezonas laikā knābis kļūst balts. Jaunajiem putniem galva ir vienkrāsaina - pelēkbrūna, līdzīga mugurai. Vienīgais pēc kā var pazīt, ka tas ir dadzītis, ir dzeltenā josla uz spārniem.

Centrālāzijas pasugām nav melnbaltās galvas, kā tas ir Eiropas un Āzijas rietumu pasugām. Tiem galva ir pelēkbrūna ar sarkanu seju.

Uzvedība un barība:
Dadzītis neuzturas dziļos un biezos mežos. Tas nelabprāt mājo arī skrajos lapu koku vai jauktu koku mežos. Dadzītis vislabprātāk uzturas šo mežu malās, birztalās, alejās, parkos un augļu dārzos. Dadzīša galvenā barība ir dažādas, nelielas sēkliņas, piemēram, dadžu sēkliņas, no kurām dadzītis ir ieguvis savu nosaukumu. Dadzīši īpaši iecienījuši kurvjziežusēklas. Pavasarī un vasarā tie iecienījuši pieneņu sēklas, vēlāk dažādu čemuraugu sēklas, bet rudens lielais kārums ir ušņu un dadžu sēklas. Katru dienu, meklējot barību, tie nolido samērā lielus attālumus. Tas barojas, pārlidojot no auga uz augu. Turklāt izknābājot sēklas, dadzītis bieži karājas ar galvu uz leju. Dadzītim patīk mazgāties agri rītos un vakaros.

Ligzdošana:
Aprīlī sākas dadzīšu riests. Tēviņš nosēžas iecerētajai mātītei tuvu priekšā, izpleš spārnus, demonstrējot dzelteno joslu uz tiem un šūpojas no vienaskājas uz otru. Mātīte tēviņam atbild ar līdzīgu šūpošanos. Riesta laikā tēviņš reizēm baro mātīti, kura savukārt lūdz barību, tricinot spārnus, līdzīgi kā to dara mazie putnēni. Dadzīši ligzdo krūmos un kokos, reizēm ļoti augstu, pašos augšējos zaros. Ligzda parasti ir 2-10 metru augstumā. Dadzīši ligzdu vij dažādos kokos, tas var būt bērzs, liepa, ozols, augļu koks, pat egle vai priede. Maijā vai jūnija sākumā mātīte būvē bļodveida ligzdu, kas ir smalks meistardarbs no saknītēm, sūnām, sausām zālītēm, lapiņām, ķērpjiem, zirnekļu tīmekļa, vilnas un augu pūkām. Ligzda ir nepilnus 10 cm plata un 5 cm augsta. Kamēr mātīte būvē ligzdu, tēviņš dzied. Bet tas arī apsargā apkārtni un brīdina mātīti, ja draud briesmas. Nelielu apdraudējumu gadījumā tēviņš drosmīgi aizstāv mātīti. Kad mātīte dodas pakaļ ligzdas būvniecības materiālam, tēviņš to vienmēr pavada.

Dējumā ir 5-6 baltas oliņas ar nelieliem raibumiem. Mātīte viena pati tās perē 11-14 dienas. Inkubācijas periodā tēviņš mātīti baro. Kad putnēni izšķiļas, tie ir daļēji segti ar pelēkām dūnām, kas ir salīdzinoši garas un biezas. Mazuļus baro abi vecāki. Putnēni tiek baroti gan ar sēklām, gan kukaiņiem. Jaunie putni izlido pēc 13-18 dienām, bet tie joprojām dažas dienas ir atkarīgi no vecākiem. Vienā sezonā dadzīšiem ir 2 perējumi, diezgan bieži pat 3. Pēc izlidošanas viss perējums turas cieši kopā vienā bariņa. Toties otrā perējuma jaunuļi dzīvo vienā bariņā ar saviem vecākiem līdz nākamajam pavasarim.
lv.wikipedia.org

Dadzīti visbiežāk novērojam rudenī, kad šo putniņu bari veikli lēkā pa sausiem dadžu stublājiem un no baltām pogaļām izknābā sēkliņas. Šādu skaistu skatu nereti izdodas novērot ceļmalā vai izcirtumos. Šī spilgti krāsainā putniņa iemīļotās dzīves vietas ir veci parki, ābeļdārzi un grāvmalas ar nezāļu un dadžu krūmiem. Pieaudzis dadzītis ir tik pat liels kā zvirbulis. Galva melnbalti sarkana; mugura brūna; vēders un virsaste balta; spārni melni ar dzeltenu spoguli; aste melna ar baltiem plankumiem; knābis baltgans ar melnu galu; acis brūnas. Abu dzimumu putni gandrīz viens otram līdzīgi, tikai jauniem putniem trūkst sarkanās un melnās krāsas.

Dadzīša dziesma ir strauja čivināšana ar parastu saucienu iestarpinājumiem, kura skan apmēram tā: „stik”, „stitilit” vai „stit stit stit stit”.

Maija sākumā dadzītis taisa sev ligzdu galvenokārt lapu vai skuju kokos – diezgan augstu, tuvu pie galotnes. Ligzdai izlieto saknītes, sūnas un ķērpjus, kuras iekšpusi izklāj ar mīkstām spalvām, vilnu vai vati. Dadzīša ligzdiņu var pieskaitīt pie putnu labākajiem meistardarbiem.

Dēj maijā, jūlijā 4 – 6 zaļgani baltas tumšbrūni punktotas olas ar plānu čaulu. Ligzdu vij, kā arī olas perē, mātīte viena 13 dienas. Izšķīlušos mazuļus sākumā baro ar dažādiem kāpuriem, vēlāk - ar guzā izmiekšķētām sēklām. Bieži vien daži pārīši perē atkārtoti.

Dadzītis ir daļējs nometnieks un ceļotājs. Atlido martā, aprīlī, aizlido oktobrī.

Avots: Kārlis Grigulis „Putnu grāmata”