Bolderāja

Bolderāja ir Rīgas pilsētas Kurzemes rajona apkaime Pārdaugavā. Tā atrodas pilsētas ZR daļā starp Buļļupes labo krastu un Hapaka grāvi un robežojas ar Daugavgrīvas, Vecmīlgrāvja (nav sauszemes savienojuma), Voleru, Spilves un Kleistu apkaimēm. Bolderājas apkaimes robežas ir Daugava, Loču kanāls, Buļļupe, Kleistu iela, Apakšgrāvja iela, dzelzceļš, Daugavgrīvas šoseja, Hapaka grāvis.

Bolderājas apkaimes kopējā platība ir 8,329 km², kas ir ievērojami vairāk nekā Rīgas apkaimju vidējās platības rādītājs. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 14 863 metri. Galvenās Bolderājas ielas ir Lielupes, Lielā, Gobas, Stūrmaņu un Silikātu ielas.

Vietvārds "Bolderāja", visticamāk, cēlies no Lielupes lejteces nosaukuma, jo kādreiz šajā vietā nav vēl bijusi plašāka apdzīvojuma teritorija. Livonijas ordeņa mestrs 1495. gadā izlēņojis Lielupes lejteci Johanam Bulderingam, no kura vārda atvasināts Buldurupes vārds (Aa lejasvācu dialektā — upe, no tā veidojies Bulderaa). Vēlāk Lielupes lejteci sāka dēvēt par Buļļupi. Kā skaidrojis Broce — Bolderāja savu nosaukumu ieguvusi no Lielupes, kas lejtecē, sākot ar Buļļu muižu saukta vāciski Bolderaa.

Ģeogrāfija
Minimālais apkaimes reljefa virsmas augstums atbilst jūras līmenim, bet tās maksimālais augstums ir 12 metri v.j.l. Augstākā un reljefa ziņā saposmotākā teritorija atrodas Bolderājas apkaimes dienvidrietumu daļā, kur sākas Bolderājas—Priedaines kāpu grēda, kas stiepjas starp Buļļupi un Spilves pļavām. Bolderājas apkaimē ir tikai viena līdz 1,5 km plata kāpu un deflācijas ieplaku josla. Bolderājas dzīvojamajā rajona apkaimē 15—20 ha platībā kāpas ir noraktas, saglabājot tikai nelielu aptuveni 1 ha lielu kāpu grēdas fragmentu.

Bolderājas apkaimes Z un Buļļupei pieguļošā daļa, tajā skaitā visa dzīvojamā rajona teritorija, atrodas Daugavas ielejas ģeomorfoloģiskajā mikrorajonā, kuram raksturīgi aluviālie (palieņu) līdzenumi. Apkaimes vidusdaļa pieder kāpu grēdu un masīvu ģeomorfoloģiskajam mikrorajonam, kas ir iepriekšminētā Bolderājas—Priedaines kāpu grēda. Savukārt apkaimes dienvidu daļa, kas pieguļ Hapaka grāvim, ir lagūnu līdzenums ar aluviālajiem nogulumiem. Zem Kvartāra nogulumu segas, kas Bolderājā ir ļoti bieza (virs 40 metriem), atrodas augšdevona Gaujas svītas sarkanbrūnie, retāk zaļganpelēkie kvarca smilšakmeņi ar 0,5–1 m bieziem aleirolītu un mālu starpslāņiem.

No inženierģeoloģiskā viedokļa Bolderājas apkaime ir ļoti kompleksa teritorija. Pārsvarā raksturīgas dažāda rupjuma smiltis ar nelielām (1—1,5 m) dūņu starpkārtām, kūdras slānīšiem un organikas ieslēgumiem. Bolderājas apkaimes ziemeļu un ziemeļrietumu daļā tieši zem zemes virsas biezā slānī ieguļ galvenokārt smalkgraudainas eolās (kāpu) smiltis. Bolderājas apkaimes vidienē Padomju laikos tika intensīvi iegūtas smalkgraudainas kvarca—laukšpata smiltis, kuras tika izmantotas silikātķieģeļu ražošanai. Pašreiz smilšu ieguve vairs nenotiek, bet izraktās smilts karjers ir kļuvis par plašu mākslīgu ūdenstilpi (Bolderājas karjera ezers). Neskatoties uz relatīvi augsto gruntsūdens līmeni (pārsvarā 0—1,5 m un tikai kāpu joslā tas atrodas dziļāk par 3 m), Bolderājas apkaimes ziemeļu un ziemeļrietumu daļā celtniecības apstākļi vērtējami kā labvēlīgi vai nosacīti labvēlīgi, kur zem augsnes atrodas blīva vai vidēji blīva smalka un putekļaina smilts. Savukārt Bolderājas teritorijā, kura robežojas ar Hapaka grāvi celtniecībai ir nelabvēlīgi apstākļi, kur ir zemas nestspējas gruntis. Bolderājas apkaimes Z daļa relatīvi šaurā joslā ir pakļauta vairāk vai mazāk regulāras applūstamības riskam, tāpēc apbūve šajās teritorijās nav atļauta. Savukārt 18,6 ha apkaimes teritorijas (kopā 3 vietās) 2006. gada Rīgas teritorijas plānojumā ir noteikta obligāta nepieciešamība pēc teritorijas inženiertehniskās sagatavošanas, ja tur tiek veikti jebkādi celtniecības darbi.

Teritorijas iedalījums
No Bolderājas apkaimes kopējās platības 13,4% jeb 111,3 ha aizņem virszemes ūdens objekti — ziemeļrietumos tā ir Buļļupe, ziemeļos Loču kanāls, austrumos Hapaka grāvis, kurš ieplūst Daugavā, bet apkaimes dienvidrietumu daļā atrodas aptuveni 16 hektāru lielais Bolderājas karjera ezers, kura platība ir 21,6 hektāri, maksimālais dziļums 14 metri un kurš ir Bolderājas iedzīvotāju iecienīta peldvieta. Dabas un apstādījumu teritorijas Bolderājā aizņem 31,6% jeb 263,4 hektāri apkaimes kopplatības, un lielākā daļa šo dabas teritoriju atrodas Bolderājas dienvidrietumu un dienvidu daļā. Pārsvarā tas ir priežu mežs, kā arī Bolderājas un Jauno Bolderājas kapu teritorijas. Plaša un neapbūvēta teritorija kā regulāri applūstoša Buļļupes palienes pļava atrodas apkaimes ziemeļu daļā starp dzelzceļu un Lielo ielu.

17% Bolderājas teritorijas noteikta kā ražošanas un rūpniecības teritorija, jo apkaimes dienvidaustrumu daļa ietilpst Rīgas brīvostā, kā arī tajā atrodas vairākas citas ražošanas objektu teritorijas. Plašu teritoriju (11,4%) Bolderājā aizņem jau pastāvoša dzīvojamā apbūve, kā arī jauktās apbūves teritorijas (9,7%). Bolderājas apkaimē atsevišķas jaunas apbūves teritorijas tiek atļautas pie Bolderājas dzelzceļa stacijas (jaukta apbūve), kā arī Bolderājas karjera A pusē apmēram 30 ha platībā (galvenokārt dzīvojamā apbūve ar apstādījumiem). Citu teritoriju izmantošanas veidu īpatsvars Bolderājā ir mazāk ievērojams, taču tiem ir būtiska nozīme apkaimes funkcionalitātes (piemēram, ceļu, dzelzceļa un tehniskās apbūves teritorijas) un dzīves kvalitātes (piemēram, publiskās apbūves teritorijas) nodrošināšanai.
lv.wikipedia.org

Vēsture
Bolderāja ir Rīgas pilsētas daļa Pārdaugavas ziemeļu daļā, Buļļupes labajā krastā pie tās ietekas Daugavā. Vietvārds „Bolderāja” visticamāk cēlies no Lielupes lejteces nosaukuma. Upei vārdu esot devis Johans Bulderings, kam ordeņa mestrs 1495. gadā izlēņojis muižu – vēlākos Buldurus (Aa lejasvācu dialektā – upe, no tā veidojies Bulderaa). Sākotnēji Lielupei nebija savas tiešas ietekas jūrā, sākot no Slokas, tā pagriezās uz austrumiem un plūda gar kāpu valni līdz Daugavai, kur abas upes pie Vecāķiem ietecēja līcī. 1679. gada palos Lielupe pārrāva kāpu joslu Daugavgrīvas (Buļļu) salas vidū – izveidojot jaunu gultni, pa kuru tā ieplūda Rīgas līcī, tomēr jaunā grīva aizsērēja.  1755. gadā kārtējos pavasara palos tā pārrāva kāpu joslu pie Vārnu kroga, kur izveidojās mūsdienu Lielupes ieteka jūrā. Rezultātā Buldurupes jeb Buļļupes nosaukums palika vecajai upes lejtecei — apmēram 10km garajam posmam sākot no Vārnu kroga līdz Daugavgrīvai. 20. gs. sākumā Buļļupes ieteka Daugavā sazarojās divās daļās. Jaunā pieteka, kas atradās tuvāk Bolderājai, tika paplašināta un padziļināta, izveidojot 1 km garu Loču kanālu. Starp abiem Buļļupes zariem atrodas Mīlestības saliņa.

Bolderājas apkaimi apskalo Buļļupes un Hapaka grāvja ūdeņi un tā izvietojusies pie Pārdaugavā lielākās kāpu grēdas (mūsdienās saukta par Bolderājas – Priedaines kāpu grēdu, senāk dēvētas par Buļļu kāpām tuvējās Buļļupes dēļ), kas stiepjas 10 km garumā no Bolderājas līdz Priedainei starp Buļļupi un Spilves pļavām. Kāpu smiltis bez apauguma bija pakļautas vēja darbībai un gadu gaitā pārvietojās. Pēc 19.gs. pētījumiem, Buļļu kāpas valdošos austrumu vēju ietekmē vietām ievirzījušās iekšzemē par apmēram 3m gadā. 20.gadsimta sākumā kāpa dažu gadu laikā esot aprakusi kāpa Lofelda muižiņu, kas bija izvietojusies pie Hapaka grāvja ietekas Daugavā. 1932. gadā tika uzsākta ceļojošo kāpu nostiprināšana, tās apmežojot. Pēc 2.Pasaules kara Bolderājas apkaimē 2 km garā posmā ~20ha platībā apmežotās kāpas tika noraktas (Bolderājas – Buļļupes smilts atradne, izveidota silikātķieģeļu ražošanai) un šī teritorija daļēji apbūvēta.

Bolderājas miestiņš izveidojās lielākoties iekārtotās muitnīcas dēļ (Kurzemes jeb Bolderājas muita). 1603. gadā pie ūdens kapteiņa kantora un loču apmetnes uz kāpas tā laika Lielupes, vēlākās Buļļupes labajā krastā tika ierīkota muitnīca, kas darbojās līdz 20.gadsimtam. Atrodoties pie Daugavas ietekas jūrā, tai vēsturiski bija liela nozīme, gadsimtiem ilgi kontrolējot garām braucošo kuģu satiksmi. Muita sagādāja ievērojamus zaudējumus Kurzemes hercogistei, tādēļ hercogs Jēkabs pat vēlējies izrakt Lielupes izeju jūrā pie Slokas, lai nebūtu jābrauc garām Bolderājas muitai un Daugavgrīvas cietoksnim.

Bolderāja kā apdzīvota vieta sākusi veidoties 18.gs. uz kādreizējās Bolderājas muižas (Bolderaa, Aahacken,  Bergshof) zemes. Mūsdienās par muižiņu ir saglabājušās tikai vēsturiskas liecības. Tā minēta jau 16. gs. beigās un muižiņas īpašnieks bijis Kaspars Bergs, jaundibinātās Bolderājas muitas pirmais priekšnieks. Kā muitnieku un loču apmešanās vietai Bolderājai bijusi cieša saistība ar Daugavgrīvas cietoksni. Sākotnēji Bolderājas miestiņš izveidojās šaurā joslā gar Daugavas un Buļļupes krastmalu. Gar Buļļupes krastu bija zvejnieku mājas, pie Buļļupes ietekas Daugavā – ostas kapteiņa māja, loču tornis, gar Daugavu – divas muitas uzraugu mājas un vairākas zvejnieku mājas. Bolderāja bija galvenā loču dzīvesvieta.

Ap 1800.gadu pār Buļļupei tika izbūvēts tilts no Daugavgrīvas cietokšņa uz Bolderāju. 19. gs. 30. – 40. gados Bolderājā tika būvēti  kuģi. Rīgas tirgotāji bija ieinteresēti iespējami ātrāk uzzinātu par kuģu ienākšanu Daugavā un 1852. gadā tika atklāta Rīgas – Bolderājas telegrāfa līnija, kas bija pirmā civilā telegrāfu sakaru līnija toreizējā Krievijā. Kopš 1851.gadā Krievijas valdība atļāva izbūvēt ziemas ostu Daugavgrīvā, kur tika piešķirts arī zemes gabals izkrauto preču uzglabāšanai, dziļas iegrimes okeāna kuģi te atstāja daļu kravas, ko tālāk uz Rīgu sūtīja ar liellaivām. 19. gs. arī Buļļupe izveidojās par dzīvu upju transporta dzīslu, jo tās dziļums bija pietiekams, lai pat to pārvietotos vidēji lieli upju tvaikoņi.

Kad 1873. gadā tika izbūvēta dzelzceļa līnija Rīga – Bolderāja (Ostasdambis), arī Bolderājas miests piedzīvoja strauju attīstību. Līdz ar to 19.gs. Bolderāja izveidojās par Rīgas priekšostu un fabrikas miestu. Gan saražoto preču, gan strādnieku skaita ziņā Bolderāja pirms 1.Pasaules kara bija piektajā vietā starp Latvijas industriālajiem centriem (1900. gadā ir 1162 nodarbinātie strādnieki, 1910. gadā skaits bija audzis līdz 1832 strādniekiem).

1866. gadā tika dibināta Bolderājas mašīnbūves fabrika, kas veica arī kuģu remontu, šajā pat gadā sāka darboties Kārļa Šmita Rīgas cementa rūpnīcas filiāle. 1884. gadā darbu sāka džutas un linu vērpšanas un aušanas fabrika (pirmā fabrika Rīgā, kurā ierīkota elektriskā apgaismošana). Darbojās arī trāna fabrika, kokzāģētavas. Miests attīstījās uz muižas zemes un tā kā muižas īpašnieki gruntsgabalus iznomāja tikai uz 60 gadiem, te netika celtas ievērojamākas celtnes, kavējot vēl straujāku Bolderājas attīstību. 1909. gadā Bolderājā bija 280 koka un 20 mūra ēkas.

Tā kā Bolderāja atradās atrodās tiešā Daugavgrīvas cietokšņa tuvumā, tā stipri cieta no 1. Pasaules kara notikumiem. Karš ietekmēja rūpniecību, daudzu uzņēmumu iekārtas tika evakuētas uz Krievijas iekšzemes guberņām, savukārt fabriku un rūpnīcu ēkas tika izpostītas. Brīvvalsts laikā Daugavgrīvas cietoksnis un Bolderāja kļuva par Latvijas armijas garnizona daļu novietni.

1924. gadā Bolderāja līdz ar citām Pārdaugavas teritorijām (Daugavgrīvu, Kleistiem, Buļļu un Solitūdes muižām, Lielo un Mazo Dammes muižu, Anniņmuižu un Šampēteri) tika iekļautas Rīgas administratīvajās robežās. Līdz ar to lielai daļai Bolderājas ielu bija jāmaina nosaukumi, lai tie nedublētos ar Rīgā jau pastāvošajiem. Līdz valsts neatkarības iegūšanai oficiālie bija krieviskie nosaukumi, bet kartogrāfiskājā materiālā un plānos – vāciskie. Mainot nosaukumus, daļa citvalodu nosaukumu tika vienkārši latviskoti. Bolderājas ielu tīklu 1940. gadā veidoja 32 ielas.

Pēc 2.Pasaules kara Daugavgrīvas un daļai Bolderājas iedzīvotāju bija jāatstāj savas mājas, jo teritorija tika atsavināta padomju kara flotes bāzes celtniecībai.  1958. gadā tika pārtraukta pasažieru vilcienu kustība uz Bolderāju, palēnām apsīka arī kuģīšu satiksme uz šo apkaimi, līdz ar to satiksmei ar Rīgas centru palika tikai autobuss.

Bolderāja turpināja attīstīties, kā rūpniecisks rajons. Tika uzcelta silikātķieģeļu rūpnīca, kas izejvielai izmantoja vietējās smiltis. Tika ierīkotas jaunas ielas Bolderājas rietumu pusē gar Lielo ielu un 50., 60. gados celtajā strādnieku dzīvojamā rajonā ap Silikātu ielu. 1950. gadu sākumā tika izbūvēta Bolderājas silikātķieģeļu rūpnīcas strādnieku ciemats ar tipveida dzīvokļiem un sabiedriskajām ēkām - bērnudārzu, ēdnīcu un veikaliem. Dzīvojamo namu būvei šajā periodā Rīgas nomalēs pie lielajiem rūpniecības uzņēmumiem bija principiāla nozīme, kas saistāma ne tikai ar tipveida projektu ieviešanu, bet arī ar pieredzes uzkrāšanu kompleksai mikrorajonu projektēšanai un celtniecībai tuvākajā nākotnē. 1965. gadā tapa visa dzīvojamā rajona detālplānojums. Rajona apbūve tika paredzēta 2 mikrorajonos, ietverot sabiedrisko centru, atpūtas un sporta zonas, transporta un inženierkomunikāciju tīklu. Līdz ar 1965.gadu aizsākās paneļēku būvniecība Bolderājā,  paredzot rajonā izmitināt 15 tūkstošus iedzīvotāju.

20.gs. otrajā pusē Bolderājā bez silikātķieģeļu rūpnīcas, darbojās Bolderājas koksnes kompleksās pārstrādes kombināts (tagad - a/s „Bolderāja”), Rīgas būvmateriālu ražošanas apvienība (tagadnē - a/s „Būvmateriāli AN”), Latvijas finiera ražošanas apvienība (tagad - a/s „Latvijas finieris”), mehāniskā rūpnīca, vilnas izstrādes rūpnīca „Rīgas tekstils” filiāle u.c. rūpniecības uzņēmumi, kā arī Centrālais jahtklubs.
www.apkaimes.lv