Baravikas (Boletus edulis)
Baravika (Boletus edulis) jeb cietene ir beku dzimtas sēne, kuru lieto pārtikā, kā vērtīgu ēdamo sēni.
Ekoloģija
Baraviku augļķermeņi atrodami no jūnija vidus līdz oktobra vidum trijās-četrās kārtās: reti un atsevišķi jūnija beigās, ražas kārta jūlija vidū, masveidā augusta otrajā pusē un pirmajā septembra pusē, lapkoku, skujkoku un jauktajos mežos (dažas sugas formas), ne mitrās vietās. Mikorizu veido ar ap 50 koku sugām, visbiežāk ar egli, priedi, bērzu, ozolu. Vasarā var atrast jaunajos mežos un stādījumos, silmalās. Rudenī dziļāk mežā, pie veciem kokiem, pie takām un pamestiem ceļiem. Aug bieži grupās vai saimēs (dažāda vecuma grupa) un atsevišķi. Labvēlīgu laika apstākļu gadījumā mazāk nekā diennakts laikā izaug līdz pieciem cm, divu dienu laikā veidojas diezgan lielas, stingras sēnes ar gaiši dzeltenu sporu krāsu, kuras kļūst zaļas pēc trim-četrām dienām. Zīmīgi pavadoņi: egļu mežs, vilkakūla, virši, mellenāji, ziemciete, žagatiņa, skudru pūznis, smirdīgās bērzlapes, mušmires, gailenes.
Baraviku mainība
Izšķir no 4 līdz 19 baraviku formām, kuras ir atkarīgas no augšanas vietas: egļu, priežu, bērzu, ozolu un citas. Atšķirības pārsvarā attiecas uz cepurītes krāsu, kātiņa formu un tā tīklveida zīmējumu. Dažreiz formas grūti atšķirt vienu no otras.
Egļu baravika (Boletus edulis f. edulis)
Aug egļu un jauktajos egļu mežos. Cepurītes krāsa — kastaņbrūna, brūna, nevienmērīgi, ar baltiem izplūdušiem plankumiem. Kātiņš sākumā resns, bumbuļveidīgs, vēlāk — vālesveidīgs un izstiepts, apakšdaļa ar paresninājumu. Tīklveida zīmējums ir redzams kātiņa augšdaļā.
Bērzu baravika (Boletus edulis f. beticola)
Aug bērzu un jauktajos bērzu mežos. Cepurītes krāsa — gaiši brūna, pelēcīgi brūna, pie malas gaišāka, stobriņi ir īsi. Kātiņš ir resns, bumbuļveidīgs, ar paresninājumu apakšdaļā ar tīklveida zīmējumu augšdaļā.
Priežu baravika (Boletus edulis f. pinicola)
Aug smilšainos priežu mežos un jauktajos priežu mežos. Cepurītes krāsa tumši sarkanbrūna, ar zilpelēku nokrāsu un gaišu malu (vistumšākā cepurīte). Kātiņš ir īss, resns, ar paresninājumu apakšdaļā, pelēcīgi brūna vai rudi brūna ar redzamu tīklveida zīmējumu visa kātiņa garumā.
Ozolu baravika (Boletus edulis f. quercicola)
Šī forma ir vairāk siltummīloša. Masveidā to var sastapt vasarā platlapu, ozolu mežos. Cepurītes krāsa ir pelēcīgi brūna ar bālganiem plankumiem, kātiņš ir diezgan garš, ar paresninājumu apakšdaļā, vienādā krāsā ar cepurīti, viegls tīklveida zīmējums visa kātiņa garumā. Ozolu mežos aug arī bronzas forma ar sīki grumbainu bronzas-brūnu cepurīti, kurai ir tumšāka virsotne, ar pelēcīgi iedzeltenu kātiņu un vāji redzamu tīklveida zīmējumu gandrīz visa ne pārāk resnā kātiņa garumā.
Bioloģiski aktīvās vielas
Baraviku augļķermeņi satur vērtīgu steroīdu — ergosterolu (500 mg uz 100 g kaltētu sēņu), kā arī tā atvasinājumu ergosterola peroksīdu (30 mg uz 100 g kaltētu sēņu). Ergosterola peroksīdam piemīt pretmikrobu un pretiekaisuma aktivitāte, kā arī tam konstatētas citotoksiskas īpašības attiecībā uz dažām laboratorijā kultivētām vēža šūnu līnijām.
lv.wikipedia.org
Baravikas ieteicams lietot stenokardijas un tuberkulozes gadījumos. Pastāv viedoklis, ka regulāri lietojot sēnes uzturā tās iedarbojas kā lielisks profilaktisks līdzeklis pret vēzi. Baraviku uzlējumu izmanto arī ādas apsaldējumu dziedēšanai. Aktīvās vielas paaugstina organisma tonusu, uzlabo sirds – asinsvadu sistēmas darbību.
Tajās ir daudz karotīns, B1 un B2 vitamīni, D vitamīns, C vitamīns. Baravikas satur vielas kuras nāvējoši iedarbojas uz zarnu infekciju nūjiņām. Ir pierādīts, ka regulāri uzturā lietojot baravikas mazinās risks saslimt ar kuņģa – zarnu trakta saslimšanām.
Baravikas ir pirmklasīga uztura viela, ko var lietot bez iepriekšējas apstrādes.
Mīkstums blīvs, balts, lauzumā krāsu nemaina, ar patīkamu sēņu smaržu un garšu. Stobriņu slānis attīstības sākumā balts (tāpēc krievi šo sēni sauc par balto sēni), vēlāk dzeltenīgs. Sēne sastopama skuju, jauktos un lapu koku mežos no jūnija līdz oktobrim, novembrim. Baravikas ir vienas no tām sēnēm, kuras pie mums ievada pirmo sēņu vilni, kas pēdējos gados Latvijā vērojams jau jūnija sākumā vai jūnija vidū.
Kaltētas baravikas satur aptuveni 13,6% taukus, marinētas sēnes satur – ap 3,5%. Olbaltums kaltētās sēnēs ir vairāk nekā gaļā. Svaigas baravikas satur aptuveni 3,7% olbaltumu, bet kaltētas – 27,6%. Baraviku buljons ir 7 reizes vērtīgāks par gaļas buljonu. 1 kg kaltētas baravikas var pielīdzināt 3 kg gaļas, 3 kg zivju, 5 kg kartupeļu.
Atrodama no jūnija vidus līdz oktobra vidum trijās-četrās kārtās: reti un atsevišķi jūnija beigās, ražas kārta jūlija vidū, masveidā otrajā augusta pusē un pirmajā septembra pusē, lapkoku, skujkoku un jauktajos mežos (dažas sugas formas), ne mitrās vietās. Mikorizu veido ar ap 50 koku sugām, visbiežāk ar egli, priedi, bērzu, ozolu. Vasarā var atrast jaunajos mežos un stādījumos, silmalās. Rudenī dziļāk mežā, pie veciem kokiem, pie takām un pamestajiem ceļiem. Aug bieži grupās vai saimēs (dažāda vecuma grupa) un atsevišķi. Labvēlīgu laika apstākļu gadījumā mazāk neka diennakts laikā izaug līdz pieciem cm, divu dienu laikā veidojas diezgan lielas, stingras sēnes ar gaiši dzeltenu sporu krāsu, kuras paliek zaļas pēc trijām-četrām dienām. Zīmīgi pavadoņi: egļu mežs, vilkakūla, virši, mellenāji, ziemciete, žagatiņa, skudru pūznis, smirdīgās bērzlapes, mušmires, gailenes.
Baravikas formas: Izšķir no 4 līdz 19 baraviku formām, kuras ir atkarīgas no augšanas vietas: egļu, priežu, bērzu, ozolu un citas. Atšķirības, pārsvarā, attiecās uz cepurītes krāsu, kātiņa formu un tās tīklveida zīmējumu. Dažreiz formas grūti atšķirt vienu no otras.
Vairāk: www.latvijaspirts.lv
