Baldone
Baldone ir pilsēta Baldones novadā, 33 km no Rīgas, novada centrs. Uz Baldoni no galvaspilsētas ved valsts nozīmes autoceļš P89, no kura atzarojas autoceļš P91 tieši uz pilsētu. Cauri Baldonei tek Ķekaviņas upīte. Vēsturiski Baldone ietilpusi Zemgalē (senajā Upmales novadā ar centru Mežotnē), bet kopš 1923. gada, kad Baldones pagastu iekļāva Rīgas apriņķī – Vidzemē. Pilsēta ir viena no divām novada teritoriālajām vienībām, izvietojusies tā vidusdaļā un no visām pusēm to iekļauj Baldones pagasts.
Baldone | |
Pilsēta | |
Valsts | Latvija |
Novads | Baldones novads |
Pilsētas tiesības | kopš 1991. gada |
Vēsturiskie nosaukumi | vācu: Baldohn |
Platība | 9,5 km2 |
Iedzīvotāji (2020. gadā) | |
• kopā | 3 682 |
• blīvums | 387,6/km² |
Pasta indeksi | LV-2125 |
Mājaslapa | www.baldone.lv |
Nosaukums
Pēc viena uzskata vārdu „Baldone” var saistīt ar vārdu „baldīt” jeb "stipri sist, notriekt gar zemi", un Baldone savu vārdu dabūjusi laikposmā no 1100. līdz 1106./1107.gadam, kad Polockas kņaza Vseslava Bračislaviča dēli (Vseslaviči) mēģināja iekarot Zemgali. Polockas karaspēks gar Daugavu nonāca Daugmalē, pie kuras tika sakauts un zaudēja 9000 karavīru. Līdzīgas izcelsmes vārds ir Tālibaldis ("tālsitējs").
Pēc cita uzskata vietvārdi ar bal(i), bel(i), bil(i) saknē (Bals, Baliņi, Balvupe u.c.) saistāmi ar purva, muklāja vai purvainas, slapjas vietas jēdzienu.
Ģeogrāfija
Pilsēta izvietojusies Upmales paugurlīdzenumā un to ieskauj morēnu pauguri. Pašā pilsētā augstākie no tiem ir Morisona kalns (82 m vjl) dienvidaustrumos, Doļkalns (65 m vjl) ziemeļaustrumos un Vanagkalns (46 m vjl) rietumos.
Cauri Baldonei plūst Ķekaviņa ar pietekām Ķežupīti un Ceplīšu upīti. Lielākā ūdenstilpe ir ainavu dīķi (tā saucamie «Kolhoza dīķi») starp Avotiem un Vanagkalnu. Pilsētas dienvidu pierobežā bijušā Ceplīšu ezera vietā izveidots vietējās nozīmes dabas liegums «Ceplīšu purvs».
Lielākā dabas bagātība ir sērūdeni saturoši pazemes ūdeņi, kas virszemē izplūst arī avotu veidā, un ziemeļos esošā Pladu purva ārstnieciskās dūņas.
Baldonei raksturīgi karsta procesi, jo ģeoloģiski novads atrodas Viduslatvijas zemienē, augšdevona Salaspils un Daugavas svītu horizontā, kurš sastāv no ģipsi saturošiem dolomītiem, dolomītmerģeļiem ar māla starpkārtām un ģipšakmeņiem. Pazemes ūdeņi, cirkulējot pa šiem iežiem, šķīdina un izskalo ģipsi un veido dažādas formas un lieluma pazemes tukšumus. Pazemē izveidojušos dobumu apjoms pamazām pieaug, un ar laiku tie izraisa zemes virsējo slāņu iebrukumu, tātad izveidojas karsta kritene. Viens no nesenākajiem iegruvumiem veidojies 1985. gadā iepretī Baltajai pilij.
Vēsture
Līdz 13. gadsimtam Baldone atradās Upmales zemē, kuru 1254. gadā Rīgas arhibīskaps Alberts II un Vācu ordeņa virsmestra vietnieks Livonijā, vācu mestrs Eberhards sadalīja trīs daļās. 15. gadsimtā vēstures avotos pirmoreiz minēts Baldones dziednieciskais avots. 17. gadsimtā Baldonē (vācu: Baldohn) izveidojas miests. 1648. gadā sēravota tuvumā tika uzcelta muiža un ierīkots pirmais Kurzemes hercogistes dzelzs ceplis. Vēlāk Baldonē ierīkoja arī enkuru un naglu kaltuvi, lielgabalu lietuvi, stikla kausētavu, mucinieku darbnīcu, vadmalas un linu austuves.
Latvijas Republikas laikā no 1918. līdz 1923. gadam bijuši divi pagasti – Baldones un Mercendorfas, līdz 1923. gadā tos apvienoja. 1922. gadā pa šaursliežu dzelzceļu no Baldones līdz Daugavas kreisajam krastam iepretī Ikšķiles dzelzceļa stacijai izveidoja zirgu tramvaju, iesaukts par "trulīti". 1923. – 1949. gadā Baldones miests bija Rīgas apriņķa Baldones pagasta centrs, 1945. gada 19. decembrī Baldonei piešķīra ciema statusu, no 1947. līdz 1950. gadam Baldones pagasts ietilpa Ogres apriņķī, no 1950. līdz 1960. gadam – Baldones rajonā, vēlāk Rīgas rajonā. Padomju Latvijas laikos Baldones kūrorts bija ļoti populāra atpūtas un ārstniecības vieta visā Padomju Savienībā, Baldonei piešķīra strādnieku ciemata (vēlāk pilsētciemata) statusu. No 1949. līdz 1959. gadam Baldone bija Baldones rajona centrs. 1954. gadā Baldones pagastam pievienoja Mīlupes ciemu, 1963. gadā – daļu Ķekavas ciema kolhozu Mežvidi un Sarkanais daugavietis teritorijas, un 1977. gadā – daļu Baldones pilsētciemata teritorijas. 1990.gadā Baldones ciemu reorganizēja par pagastu, bet 1991. gadā to likvidēja, pievienojot jaundibinātajai Baldones pilsētai kā lauku teritoriju.
2008. gadā Baldones pilsēta ar lauku teritoriju tika reorganizēta par Baldones novadu. 2016. gadā Baldonē tika iekļauti vairāki apkārtējie ciemi (Avoti, Laiņi, Mežvidi), tādējādi ievērojami palielināta pilsētas teritorija (līdz 9,51 km2).
Iedzīvotāji
Pēc 2000. gada tautas skaitīšanas datiem Baldonē kopā ar lauku teritoriju (kopš 2009. gada Baldones novadu) dzīvoja 4970 iedzīvotāji, no kuriem 81,4% ir latvieši, 12,5% - krievi, 3,5% - baltkrievi, 1,9% - poļi.
2020. gadā, pirms pilsētas robežas grozīšanas, Baldonē bija 3 682 iedzīvotāji.
Tūrisma objekti
- Baldones ev.lut.baznīca
- Ceriņu parks un sēravots
- Astrofizikas observatorija
- Mercendarbes muiža
- Baltā pils
- Ulmaņa kalniņš
- Riekstukalns
- Waterjump
- Vecā koka arhitektūra
Baldone visplašāk pazīstama pateicoties dziednieciskajiem resursiem – ārstnieciskajām dūņām un minerālūdens avotiem, kas Baldones teritorijā sekmējuši kūrorta ārstniecības iestāžu uzplaukumu. Vēsturiski Baldone bijusi gan lielākā sēravotu un klimatiskā kūrvieta Krievijas impērijā, gan Vissavienības nozīmes kūrorts.
Dabas bagātības, kas veicinājušas Baldones vārda atpazīstamību arī ārpus Latvijas robežām, joprojām atrodas Baldones novada teritorijā. Lai gan ārstniecisko dūņu ieguves vietas Baldonē nav pieejamas plašākai apskatei, Ceriņu parkā pie Ķekavas upītes, kur čalo Baldones sēravots „Ķirzaciņa”, iespējams nogaršot sērūdeni, kura brīnumainās spējas dziedēt slimības uz Baldoni gadsimtu gaitā atdevušas neskaitāmus atpūtniekus.
Baldones novadā apskatāmi vairāki ievērības cienīgi arhitektūras objekti – Baltijas virsmežziņa pana Mickeviča medību pils jeb Baltā pils ar parku, kādreizējo kūrorta saimnieku fon Līvenu dzimtas Mercendarbes muiža ar liepu aleju, kā arī 19.gs. sākumā celtā Baldones ev.lut.baznīca, kuru, kā stāsta leģenda, pazemes tunelis reiz savienojis ar Mercendarbes muižu.
Baldoni ieskauj pauguri, ko vietējie dēvē par kalniem. Visaugstākais ir Riekstu kalns, kur mežu ielokā atrodams unikāls apskates objektu – Eiropā 12. lielākā observatorija ar Šmita sistēmas teleskopu, kas ir viens no šīs sistēmas lielākajiem teleskopiem pasaulē. Savukārt, Vanagkalnu ieplakā “Bļodas dibenā” uzcelta estrāde, kur vasarā notiek koncerti un balles.
www.baldone.lv