Avots

Avots - vieta, kur no pazemes dabiski izplūst ūdens straume, t.i. vieta, kur zemes virsū iznāk ūdens nesējslānis. Latvijā ir ļoti liels skaits dabisku, nepārveidotu avotu, un tie ir uzskatāmi par lielu kultūrainavas vērtību.

Pamatjēdzieni
Atkarībā no ūdens pieteces režīma avots var būt sezonāls (efemerāls) vai pastāvīgs (pereniāls). Sezonālu avotu baro lietus vai sniega kušanas ūdeņu infiltrāts, kas neilgi pēc lietus vai sniega izkušanas izsīkst. Pastāvīgu avotu baro ūdens no dziļākiem zemes slāņiem, kuri ūdeni uzņem no plašāka un daudzveidīgāka apvidus un tāpēc to plūsma ir pastāvīga.

Avots izplūdes vietā var plūst uz augšu (kāpjošs avots) jeb vai uzreiz plūst horizontāli vai lejup pa nogāzi (krītošs avots). Slāņveida avots nesākas vienā punktā bet gan veidojas no nelielām sūcēm, kas izvietotas līdzās. Satekot šādu nemanāmu sūcīšu ūdenim jau pēc dažiem metriem nereti izveidojas prāvi strautiņi.

Pēc avota ūdens izcelsmes tos iedala šādi:
Gruntsūdens avoti - šādus avotus baro virsējos zemes slāņos uzkrātais ūdens. Šādi avoti ir vājāki, parasti tiem nav liels izplūstošā ūdens apjoms, tiem ir nepastāvīga plūsma, kuru ietekmē nokrišņu daudzums. Šādu avotu ūdens Latvijā ne vienmēr ir droši dzerams, jo to viegli piesārņot, piemēram, ar lauku mēslojumu un pesticīdiem.
Artēziskie avoti - šādus avotus baro ūdens, kas izplūst no dziļākiem zemes slāņiem, virs kuriem ieguļ vismaz viens ūdeni necaurlaidīgs slānis. Šādiem avotiem bieži raksturīga spēcīga, pastāvīga ūdens plūsma, vienmērīga temperatūra. Kopumā artēzisko avotu ūdens ir tīrs, taču pa retam dabisku vai cilvēka radītu apstākļu dēļ arī artēzisko avotu ūdens var būt piesārņots.

Avota ūdens ķīmija
Ūdenim plūstot caur iežiem tajā var izšķīst šos iežus veidojošie ķīmiskie savienojumi. Rezultātā gruntsūdens un avota ūdens var iegūt noteiktu garšu un pat ogļskābās gāzes burbuļus. Šādus avotus, kuru ūdens satur ievērojamu daudzumu ķīmisko piejaukumu, sauc par "minerālavotiem".

Pēc avota ūdens sastāva Latvijā avotus iedala šādi:
Dzidravoti - šādu avotu ūdenim nav jūtama smarža, garša, tiem nav krāsas, ap avota izteku nav vērojamas izgulsnes. Dzidravoti Latvijā parasti izplūst no smilšakmens slāņiem un praktiski vienmēr to ūdens ir kvalitatīvs dzeramais ūdens.
Kaļķavoti - šādu avotu ūdenim nav izteiktas garšas, taču ap to izplūdes vietu veidojas kaļķu izgulsnējumi. Ja šāds avots plūst lejup pa klints atsegumu vai stāvu krauju un kaļķu izgulsnējumu apjoms ir liels, šādu avotu izplūdes vietu Latvijā dēvē par "Staburagu". Dažāds pasaules vietās ar kaļķi bagāti avoti veido krāšņu ģeoloģisko pieminekli - kaļķakmens terases. Kaļķavoti izplūst no dolomīta slāņiem un no iežiem, kas satur daudz kaļķakmens vai/un dolomītus. Kaļķavotu ūdens Latvijā parasti ir dzerams.
Dzelzsavoti - šādu avotu ūdenim ir specifiska dzelzs piegarša un ap avotu iztekas vietu veidojas orandžbrūni izgulsnējumi, kurus veido dzelzs baktērijas. Latvijā šādi avoti ir samērā bieži, tie izplūst no tāda smilšakmens slāņiem, kas satur daudz dzelzs. Pārsvarā šādu avotu ūdens ir dzerams, jo dzelzs piejaukums nelielā daudzumā nav veselībai kaitīgs.
Ģipšavoti - šādu avotu ūdenim ir rūgtena piegarša, viegla sērūdeņraža smaka, avota izplūdes vietā veidojas brūnas sēra baktēriju kolonijas. Šādi avoti izplūst no ģipsi saturošiem iežu slāņiem - Latvijā šādu avotu nav īpaši daudz. Ģipšavotu ūdens ir negaršīgs.
Sēravoti - šāda avota ūdenim ir stipra piegarša un puvušu olu smaka, avota izplūdes vietā vērojamas neparastu krāsu (balta, koši zaļa, sārta, dzeltena) baktēriju kolonijas. Ja vairums pasaules sēravotu veidojas vulkāniski aktīvās vietās, Latvijas sēravoti ir neparasti ar to, ka veidojas zonās, kur saskaras kūdra un ieži, kas satur ģipsi. Sēravotu ūdens ir negaršīgs, taču tam piemīt vērtīgas dziednieciskas īpašības. Latvijā sēravoti atrodami Ķemeru nacionālajā parkā, Baldonē un tās apkaimē un vēl dažās vietās.

Citur pasaulē avotiem var būt arī citi piejaukumi - bieži sastopami ir sālsūdens avoti. Avotu ūdens var būt arī radioaktīvs. Slaveni radioaktīvi avoti atrodas Grieķijā, Ikarijas salā - šo avotu ūdens satur rādija sāļus un radonu, taču radioaktīvi avoti sastopami arī citur pasaulē (ASV, Čehija, Irāna, Japāna, Serbija u.c.).

Izcilākie Latvijas avoti
Par jaudīgāko Latvijas avotu var uzskatīt Siguldas Saltavotu. 2000. gada 12. marta mērījumos tika noskaidrots, ka no avota izplūst 140 litru ūdens sekundē. Pastāv iespēja, ka Latvijā ir jaudīgāki avoti.
Par vērtīgākajiem avotiem Latvijā uzskatāmi Ķemeru sēravoti, kuriem piemīt izcilas dziednieciskas īpašības. No 19. gadsimta sākuma līdz 1990-to gadu sākumam, pateicoties galvenokārt šiem avotiem, attīstījās elegantā un bagātā Ķemeru pilsētiņa (tagad Jūrmalas daļa), lielā mērā tieši šo avotu dēļ tika izbūvēts dzelzceļš. Ķemeros attīstījās vesela medicīnas zinātnes skola, kas nodarbojās specifiski ar Ķemeru sēravotu un to izveidoto sēra dūņu dziedniecisko īpašību izpēti. Ķemeru sēravoti deva labi atalgotu darbu tūkstošiem cilvēku. Diemžēl Ķemeru sēravotu izmantošanas industrija ir sabrukusi un, pat ja notiks tās atdzimšana, tas prasīs ilgu laiku un lielus kapitālieguldījumus. Domājams, ka Ķemeru sēravotu dziednieciskās īpašības nav mainījušās.
Dziļākais zināmais avots atrodas Usmas ezera dziļākajā vietā - Kapkrāsnī. 20 metrus dziļajā dzelmē atrodas 7 metrus dziļa un ap 2 metrus plata piltuve, kuru izveidojis spēcīgs kāpjošais avots. Šī avota izteka atrodas 6 metrus zem jūras līmeņa.
Latvijā ir daudz svētavotu, taču īpašu vietu starp tiem ieņem Aglonas avots Preiļu rajona Aglonā. Uzskata, ka avots ticis uzskatīts par svētu krietni pirms kristietības atnākšanas. Avotam piedēvētas brīnumdarītāja spējas, pie tā esot novērotas vīzijas, šajā īpašajā vietā uzcelta viena no Latvijas krāšņākajām celtnēm - Aglonas bazilika, kas ir Latvijas katoļu svētceļojumu centrs. Mūsdienās Aglonas avots pilnībā pārveidots un zaudējis savu pirmatnību. Brīnumdarītāja spējas avots esot zaudējis ap 1840. gados.