Alus

Alus ir raudzēts alkoholisks dzēriens, ko iegūst pārraudzējot apiņotu miežu vai kviešu iesala misu. Tas ir pasaulē izplatītākais alkoholiskais dzēriens un 3. populārākais dzēriens aiz ūdens un tējas.

Alus darīšanu vispārināti veido šādi posmi: iejavas gatavošana, misas vārīšana, misas raudzēšana, jaunalus izturēšana, alus filtrēšana un pildīšana. Alu var gatavot arī no kviešiem, kukurūzas, rīsiem un citiem augiem, kaut gan visbiežāk to gatavo tieši no miežiem. Apiņi ir tas, kas alum sniedz raksturīgo rūgtumu, reizē arī darbojoties kā dabīgs konservants. Dažreiz alum mēdz pievienot dažādus citus augus un augļus, kas ietekmē tā garšu. Alkohola procents alū parasti ir no 4 līdz 6. Dabīgi rūgstot, alus var sasniegt arī 14—16, taču, izmantojot saldēšanas metodi, ir sasniedzami arī vairāk kā 40% alkohola satura.

Latvijā
Par alus darīšanu mūsdienu Latvijas teritorijā fragmentāras ziņas atrodamas dažādos 13.—16. gadsimta rakstītajos avotos — hronikās, tiesību kodeksos, līgumos un citur. Zināms, ka 1386. gadā Rīga nodibināta Alus un vīna nesēju brālība, kas pastāvēja līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei.

Viens no pirmajiem plašākajiem publicējumiem latviešu valodā, kurā aprakstīta iesala un alus gatavošana, bija 1906. gadā izdotā Pētera Delles grāmata „Iesala un alus gatavošana mazgruntnieku vajadzībām”. 1930. gados Delle arī nodarbojās ar alus un vīna darīšanas popularizēšanu gan rūpnieciskā mērogā, gan arī mājas apstākļos. Tajā laikā alus ražošana piedzīvoja strauju izaugsmi, piemēram, 1932. gadā pavisam tika saražots pusmiljons dekalitru alus, bet 1937. gadā šis daudzums jau vairāk nekā divkāršojās — līdz 1,2 miljoniem dekalitru gadā. Līdztekus rūpnieciski ražotajam alum, alu pēc visdažādākajām tehnoloģijām gatavoja arī teju vai ikkatrā lauku sētā.

20. gadsimta 20. un 30. gados lielākās Latvijas alus darītavas bija Tannhaueser, Gust. Kuntcendorff, Iļģuciema, Kymmel un Livonijas alus darītava, kas tāpat kā visas pārējās ievērojamākās alus darītavas, kuras kopā saražoja ap 63% no visa Latvijā patērētā alus, atradās Rīgā, bet ārpus Rīgas darbojās 18 mazāka izmēra alus darītavas. No lielajām alus darītavām gan neviena pilnībā nepiederēja latviešu akcionāriem, ko 1937. gadā, rakstot par alus rūpniecības vēsturi Latvijā, min laikraksts „Rīts”: „Iļģuciema, Tannhauesera un Livonijas alus darītavas pieder žīdiem, Kuncendorfs – vāciešiem un vienīgi Kymmela a.- s. alus darītavā ir arī latviešiem (“Augļu eksports”) līdzrunāšana.”

1937. gadā Latvijas Kredītbanka ar varu pārpērk Iļģuciema un Tanheizera alus darītavas un apvieno tās jaunā uzņēmumā – „Aldari”, kas tiek pilnībā modernizēts un savu darbību uzsāk 1939. gadā.

Mūsdienās Latvijā lielākās alus darītavas ir Aldaris un Cēsu alus, taču iecienīti ir arī mazo alus darītavu ražojumi, piemēram, Tērvetes, Bauskas, Piebalgas vai Valmiermuižas alus. Lai arī sarucis vispārējais alus patēriņš, pēdējos trīs gadus strauji pieaudzis ekskluzīvā (craft) alus tirgus segments, kura izaugsmi nākamajos trīs gados paredz 12% apmērā. 15,5% pieaugumu paredz arī vidējās cenu kategorijas alum, savukārt ekonomiskā un stiprā alus segmentam turpmākos trīs gadus prognozēts 11,5% samazinājums. 2013. gada rudenī par pievēršanos ekskluzīvā alus tirgus segmentam paziņoja arī Latvijas lielākais alus darītājs Aldaris, ieguldot 3 miljonus eiro vēsturiskās alus darītavas atjaunošanā un ekskluzīvo alus šķirņu izstrādē, no kurām pirmās trīs — Mājas alu, Latvijas IPA un Staltais beļģis — prezentēja 2014. gada 7. maijā.

Sastāvdaļas
Saskaņā ar 1516. gada Bavārijas hercoga Vilhelma IV „tīrības likumu” (vācu: Reinheitsgebot), par alu uzskatāms tikai tāds dzēriens, kas gatavots no ūdens, iesala un apiņiem. Mūsdienās gan pie alus pamata sastāvdaļām pieskaita arī raugu,[14] bet kviešus un miežus mēdz aizstāt ar citiem cietes un cukura avotiem, piemēram, kukurūzu vai rīsiem.

Raugs
Raugs ir tas, kas pārraudzē misā esošo cukuru etilspirtā un ogļskābajā gāzē. Atskaitot Lambika alum izmantotos savvaļas raugus, izdala 2 alus rauga veidus:
augšrūgšanas jeb virsrūgšanas raugu (Saccharomyces cerevisiae), kam optimālā darbības temperatūra ir 10-25°C, un ko izmanto augšējās rūgšanas alu gatavošanā;
apakšrūgšanas raugu (Saccharomyces pastorianus) ar optimālo darbības temperatūru 6-10°C, ko lieto apakšējās rūgšanas alum.
lv.wikipedia.org

Jau sen bija pamanīts, ka alus lietošana veicina vīriešu feminizāciju un sieviešu maskulinizāciju, proti, vīriešiem izpaužas dažas sieviešu iezīmes un attīstās impotence, bet sievietes top vīrišķīgākas – balss un raksturs kļūst rupjāki, uz sejas parādās apmatojums. Visā esošajā alkoholisko izstrādājumu daudzveidībā tieši alum piemīt visnegatīvākā ietekme uz sieviešu un vīriešu dzimumhormonu saturu. Oficiālā zinātne šim alus lietošanas efektam zinātniski tuvāk piekļuva tikai 1999. gadā.
Vairāk lasīt: infoagentura.wordpress.com


„Texas Southwestern Medical Center” ziņo, ka tie cilvēki, kuri patērē mērenu alus daudzumu (līdz divām alus pudelēm dienā), ir par 30-40% mazāks koronāro sirds saslimšanu risks nekā tiem, kuri alu nedzer. Alus satur tādu pašu polifenolu (antioksidantu) daudzumu kā sarkanvīns un tajā ir 4-5 reizes vairāk polifenolu nekā baltajā vīnā, vēsta nd.essortment.com.
 
Alkoholam mazās devās tiek piedēvēta īpašība paaugstināt „labo” holesterīna līmeni asinīs tikpat labi kā asins trombu mazinošas īpašības.
 
Alus satur vitamīnu B6, kas novērš aminoskābju, sauktu par homocisteīnu, pieaugšanu, kas savukārt ir saistīts ar sirds saslimšanām. Tiem cilvēkiem, kuriem ir augstāks homocisteīna līmenis, parasti ir lielāks agrākas sirds- asinsvadu saslimšanas risks. Jauni pētījumi „TNO Nutrition and Food Research Institute” Utrehtā atklāj, ka tiem, kuri dzer alu, nepieaug homocisteīna līmenis, savukārt vīna un liķiera cienītājiem šis līmenis pieaug par 10%. Arīdzan tika piezīmēts fakts, ka tiem cilvēkiem, kuri dzēra alu, paaugstinājās vitamīna B līmenis asins plazmā par 30%, tādejādi pierādot, ka alus (mērenos daudzumos, protams) faktiski ir pat veselīgāks kā vīns un citi alkoholiskie dzērieni, raksta nd.essortment.com.
Vairāk lasīt: iaptieka.lv