Aglona
Aglona (latgaliešu: Aglyuna) ir apdzīvota vieta Latgalē, Aglonas novada un pagasta centrs. Izvietojusies starp Ciriša un Aglonas ezeriem autoceļu P60 un P62 krustpunktā 234 km no Rīgas. Aglonā atrodas Aglonas bazilika, kas ir nozīmīgs Latvijas katoļu reliģisks centrs.
Aglona sastāv no trim daļām: Aglona dienvidos no bazilikas, Somerseta Ciriša krastā un Jaunciems pie Aglonas—Preiļu ceļa. Aglona sāka veidoties 17. un 18. gadsimtu mijā, kad dominikāņu ordeņa mūki šeit uzcēla klosteri un baznīcu. 1883. gadā Novijdvoras muižas īpašnieks Roseters nodibināja Somersetas ciemu, nosaucot to savas sievas dzimtas uzvārdā. Somersetai 1925. gadā tika piešķirts biezi apdzīvotas vietas (ciema) statuss. 1935. gadā Somersetā bija 282 iedzīvotāji. 1968. gadā Aglona un Somerseta administratīvi tika apvienotas vienā ciemā.
Aglonā atrodas novada administratīvās iestādes, vidusskola, internātvidusskola, Katoļu ģimnāzija, kultūras centrs, brīvdabas estrāde, Maizes muzejs, 2. pasaules kara ekspozīcija, veselības un sociālās aprūpes centrs, pasts.
Vēsture:
Aglonas nosaukums cēlies no vārda „egle” izrunas letgaļu (latgaļu) valodā – senatnē šo novadu klājuši biezi egļu meži, ezeri un upes. Aglona ir bijusi senās baltu cilts – letgaļu – svētvieta. Taču pirmo reizi rakstos šī vieta minēta Lietuvas karaļa Mindauga sakarā – 1236. gadā šai vietā viņš kopā ar dēliem Rukli un Rupeiki tika nogalināts un apglabāts.
1697. gadā muižu īpašniece Ieva Justīne Šostovicka ar Livonijas bīskapa Nikolaja Poplavska atbalstu aicināja Viļņas dominikāņus izveidot Aglonā klosteri un skolu. Šostovicku pāris šīs ieceres īstenošanai uzdāvināja 17 sādžas ar 90 mājām - "Dievam par godu un latviešiem par svētību".
Aglonā tika izveidots arī Sv. Dominika trešais ordenis, kurā varēja iestāties gan sievietes, gan vīrieši, kas nevēlējās atteikties no laicīgās dzīves, bet ievēroja ordeņa noteikumus, nožēloja grēkus un nodevās žēlsirdības darbam. Kad 1699. gadā celtā vienkāršā koka baznīca gāja bojā, tās vietā 1768.-1780. gadā uzcēla mūra klostera ēku un staltu baroka stila baznīcu ar diviem 60 m augstiem torņiem.
1824. gadā dominikāņi pasūtīja klosterim līdzās esošā avota ekspertīzi. Tā kā Pēterburgas Medicīnas akadēmijā veiktās analīzes apliecināja, ka sēravota ūdens var kalpot medicīniskiem nolūkiem, ātri tika uzbūvēta vienkārša slimnīca ar 10 vietām. Aglonā bija arī draudzes skola, kur bērnus pilnībā nodrošināja ar visu nepieciešamo, lai augtu un mācītos. 19. gadsimta 20. gados Aglonā atklāja garīgo semināru.
Iekļaujot tagadējās Latvijas teritoriju Krievijas impērijā, pret Aglonas klosteri sākās represijas. Tas gan bija vienīgais no astoņiem Vitebskas guberņas katoļu garīgajiem ordeņiem, kuru neslēdza, tomēr tā iemītniekus izdzenāja, bet klosteri pārvērta par savdabīgu cietumu - tajā ieslodzīto statusā nometināja aktīvākos un nepakļāvīgākos katoļu priesterus un pēdējo mājvietu piešķīra veciem un slimiem garīdzniekiem.
Pirmā pasaules kara laikā Aglonas bazilikas klosterī bija gan cara armijas bataljona štābs, gan lazarete, bet 1918. gadā, kad Krievijā pie varas nāca boļševiki, viņi cerēja Aglonā atrast noslēpto zeltu. Tika demolēts klosteris un bazilikas pagrabi un izlaupīti apbedījumi.
Pirmās neatkarīgās Latvijas valsts laikā laikaposmā no 1918. līdz 1940. gadam Aglonā atklāja garīgo semināru, kas bija viena no labākajām augstākās izglītības mācību iestādēm, vīriešu ģimnāziju un vēlāk arī sieviešu ģimnāziju. Otrā pasaules kara laikā katoļticīgo vajāšana un nežēlīga izrēķināšanās ar garīdzniekiem turpinājās. Ticība šķita bīstama gan padomju režīmam, gan hitleriskajai Vācijai.
1980. gadā, kad Latvijas katoļi atzīmēja Aglonas bazilikas 200 gadu jubileju, Romas pāvests Jānis Pāvils II tai piešķīra „Basilica Minoris” jeb Mazās bazilikas goda titulu. 1989. gadā, pirmo reizi pēc 50 gadiem, no Rīgas uz Aglonu devās svētceļnieki, kas visu pārsimt kilometru garo ceļu veica kājām.
lv.wikipedia.org
latvia.travel/lv
