Aļaskas malamuts

Vēsture:
Aļaskas Malamutu suņu šķirne ir viena no vecākajām un apbrīnojamākajām Ziemeļu suņu šķirnēm. Ir zināms, ka šo lielisko ziemeļu suņu tēvu tēvi uz vienlīdzīgu attiecību pamata ir dzīvojuši un atradušies blakus cilvēkam jau tūkstošiem gadus. Reizē ar mums, cilvēkiem, tie kopējā evolūcijas ceļā ir mācījušies pielietot savu prātu un intuīciju, aizsargājot mūsu senčus - šos dīvainos divkājainos radījumus, no kurienes iespējams radusies šī apbrīnojamā pieķeršanās un cilvēku mīlestība. Veiksmīgi, nomainot cits citu, gadsimtu garumā pildījuši savu misiju glābjot un sargājot plašās Arktikas pamatiedzīvotājus un tieši tāpat arī jaunpienācējus. Visi autori, kuri rakstījuši par ziemeļu suņu šķirnēm, vienā balsī apgalvo, ka bez šiem suņiem cilvēki nebūtu spējīgi nedz izdzīvot, nedz apgūt plašos Arktikas plašumus. Pateicība šim dzīvniekam atspoguļojās Grenlandes, Aļaskas, Čukotkas un Kamčatkas tautu teikās. Neizbrīna, ka šo tautu reliģijā suns ieņēma nozīmīgu vietu, bet dažās tika uzskatīts par svētu dzīvnieku.

Aļaskas Malamuti ir ieguvuši „vilku suņa” iesauku, visdrīzāk pateicoties šīs šķirnes suņu izskatam, ar ko tie ir līdzīgi vilkiem, un arī to spējai darboties komandā, lai nogalinātu lielus plēsīgus dzīvniekus. Vēl vairāk, „vilku suns” bija vispārpieņemtais šo suņu nosaukums, jo cilvēki ticēja, ka šī suņu šķirne radusies, krustojoties ar vilkiem. „Zelta drudža” laikā izplatīta leģenda vēstīja, ka šis suns pa daļai ir vilks. Par spīti plaši izplatītajam uzskatam, ka mahlemuti būtu piesējuši kuci pie sniegā iedzīta mieta lai tā varētu sapāroties ar vilku, neskaitāmi vēsturnieki, kā arī paši mahlemuti uzstāj un apgalvo, ka malamuts ir tīršķirnīgs mājas suns. XX gs. beigās savus pētījumus molekulārajā ģenētikā publicēja amerikāņu biologs Roberts Veins. Viņš veica virkni pētījumu, pārbaudot mitohondrālo DNS starp dažādu šķirņu suņiem un savvaļas dzīvniekiem.

Aļaskas Malamuti savu vārdu ir ieguvuši no Eskimosu (Inuitu) vietējās nomadu cilts – Mahlemutiem (mahlemiut) . Mahlemuti bija upes Kotzebou Sound ziemeļrietumu piekrastes pamatiedzīvotāji. Dzīvojot zemē ar ļoti īsu veģetācijas periodu, aukstumā un salā mahlemutu cilts cilvēku izdzīvošana lielā mērā bija atkarīga no suņiem. Suņi bija viņu bagātība. Mahlemuti paļāvās uz saviem suņiem ne tikai kā uz partneriem lielajās medībās, kuras biežāk notika tālu prom no mājām, bet arī uz šo suņu vienreizējo spēju - pārvest lielo medījumu (pār apledojušajiem tundras plašumiem) mājās. Lai veiktu šos pienākumus, suņiem bija jābūt apveltītiem ar spēku, izturību, nevainojamu instinktu - vērtībām, kuras tika vērtētas augstāk nekā ātrums. Pateicoties šīm kamanu suņu lieliskajām īpašībām, Mahlemutu ciltij nebija nepieciešams uzturēt lielu suņu komandu. Parasti pajūgā tika izmantoti 4-6 suņi. Malamutus augstu vērtēja arī saistībā ar to spējām izdzīvot bargos klimatiskajos apstākļos, patērējot minimālu barības daudzumu. Mahlemuti pret saviem Aļaskas Malamutiem izturējās ar patiesu cieņu, daži pat labāk nekā pret saviem ģimenes locekļiem. Šis fakts nepalika neievērots no pirmo ziemeļu pētnieku puses, kas 1800.g. ieradās šajā sasalušajā, ilgu laiku nevienam nezināmajā pusē. Viņi slavēja šo suņus, kas atšķirībā no citiem Arktikas suņiem bija ne tikai partneri izdzīvošanā, bet arī mīluļi. Šos suņus nemirstīgus padarīja ieraksti ceļojumu žurnālos. Ieceļotāji nespēja pretoties šo dzīvnieku skaistumam, draudzīgai attieksmei un stiprajai saitei, kas tos vienoja ar aprūpētāju.
www.malamuti.lv 

Kopējais izskats:
Aļaskas Malamuts – viens no vecākajiem Arktikas kamanu suņiem - spēcīgi veidots, ar dziļām krūtīm, spēcīgs un labi muskuļots ķermenis, stabila stāja. Stāja pauž darbīgumu un lepnumu. Lepni pacelta galva un modrs acu skatiens pauž interesi un zinātkāri. Galva plata. Ausis ir trīsstūrveida, izrādot interesi un modrību, stāvas. Purns apjomīgs, virzienā uz degunu, platumā viegli sašaurinās. Purns nav smails vai garš, bet nav arī strups. Apmatojums biezs. Mīksto vilnu un pavilnu aizsargā un pārklāj pietiekama garuma raupjš akots.

Malamuti ir dažādās krāsās. Sejas marķējumam piemīt atšķirīgas pazīmes, kas sastāv no cepures uz galvas, baltas sejas daļas, kas var būt gan pilnībā balta, gan daļēji marķēta ar joslu, un/vai ar masku. Aste ir labi apspalvota, novietota virs muguras un tās izskats atgādina plīvojošu „kuplu spalvu pie cepures”

Malamutam jābūt ar lieliem kauliem, fiziski labi attīstītām kājām, labām ķepām, dziļām krūtīm un spēcīgiem pleciem. Tam jāpiemīt visām citām fiziskām īpašībām, kas nepieciešamas efektīvai darba veikšanai. Gaitai jābūt vienmērīgai, balansētai, nenogurstošai un absolūti efektīvai. Viņš nav veidots kā kamanu sacīkšu suns, lai piedalītos ātruma sacensībās. Malamuts ir veidots spēkam un izturībai, jebkuras atsevišķas indivīda pazīmes, tai skaitā temperaments, kas ir pretrunā ar šo nolūku, ir jāuzskata kā visbūtiskākais trūkums.
www.malamuti.lv

Raksturojums:
Aļaskas Malamuti ir viena no „visnemainīgākajām” šķirnēm, kas saglabājusi savu oriģinālo formu un funkcijas, sākotnējo temperamentu, kā arī instinktīvo uzvedības modeli. Šķirne radīta izturībai un smagu kravu vilkšanai, bet ne ātrumam. Kamēr joprojām daži entuziasti Malamutus izmanto kā kamanu suņus personīgiem izklaides braucieniem vai ceļojumiem, mūsdienās Malamuts visbiežāk sastopams kā ģimenes kompanjons vai izstāžu suns.

Aļaskas malamuts ir mīlošs, uzticīgs, ārkārtīgi gudrs un sirsnīgs kompanjons, kurš viegli adoptējas dažādās dzīves situācijās. Ja jūs gribat suni, kurš satraukti ries un sargās jūsu īpašumu, tad Malamuts nav domāts jums. Viņu sirsnīgā daba neļauj tiem būt par labiem sargsuņiem. Šī draudzība sakņojas tālā vēsturē, kur malamuti un cilvēki dzīvoja un turējās kopā vienotā saimē, savā starpā dalīja visas lietas un viesmīlīgi uzņēma negaidītus ciemiņus. Malamutiem nav izveidojusies dabīga vajadzība aizsargāt cilvēku un tam piederošo mantu no iebrucējiem. Malamutus nerekomendē aizsardzības dienestam – kāpēc lauzt šo labsirdīgo suņu raksturu (savā laikā tas ir mēģināts un šie mēģinājumi ir beigušies traģiski gan cilvēkiem, gan suņiem), tomēr ar savu iespaidīgo izskatu tie var atturēt svešiniekus. Aļaskas Malamuti rej ļoti reti, toties īpašu uzmanību pelna dažu šīs šķirnes pārstāvju īpašība – spēja „sarunāties” ar saimnieku.

Pasaulē ir tikai dažas škirnes, kas tikpat jūtīgi kā Aļaskas malamuts ievēro bara protokolu. Malamutu īpašniekam vajag saprast „bara” dinamikas virzošo spēku, kā arī pašam kļūt par bara līderi – „alfu”. Vairāk par visu pasaulē šiem suņiem ir vajadzīgs tas ko mēs saucam par „ģimeni”, tāpēc labāk par visu šie suņi jutīsies ģimenes lokā, nekā atstāti vieni kaut kur pagalmā. Ja jums pieder liela piemājas teritorija, jums un jūsu sunim ir paveicies, bet tikpat veiksmīgi Malamuts spēj pielāgoties dzīvei šaurākos apstākļos. Malamuts ir ļoti draudzīgs un sabiedrisks, viņam ir jābūt ģimenes loceklim. Jums piederēs nelaimīgs „sētas” suns, ja tam būs liegta ieeja jūsu mājā. Viņš ies meklēt draudzīgus kontaktus citur, ja mājās tie būs liegti.

Tāpat kā citām ziemeļu šķirnēm, Malamutam piemīt mednieku instinkti, taču Malamuta attieksme pret mazākiem dzīvniekiem, salīdzinot ar Sibīrijas radiniekiem haskijiem, ir tolerantāka, Malamuta apkārtnē mazie dzīvnieki pazudīs mazāk nekā haskija teritorijā.

Suņiem piemīt ļoti laba humora izjūta. Šie labsirdīgie vilki vienmēr gatavi atsaukties aicinājumam uz spēli, kā arī paši izklaidēs saimnieku ar saviem jautrajiem izgājieniem. Malamuti mīl un ir pacietīgi ar bērniem, tomēr nevajag aizmirst suņa izmērus, tāpēc jāuzmanās lai suns netīšām nenodarītu pāri bērnam, bet var gadīties arī otrādi.

Ņemot vērā Malamutu augsto inteliģenci, nav brīnums, ka tie ir neatkarīgi noskaņoti un patstāvīgi domājoši suņi, kuri ir spējīgi uzņemties vadību. To dabiskais instinkts - „vadi vai tevi vadīs” liek tiem dominēt pār savas sugas brāļiem. Tāpēc Malamuta kucēnu jau agri (2 - 3 mēnešu vecumā)vajag ievadīt „suņu sabiedrībā”.

Spalva un tās kopšana:
Aļaskas malamutam ir labi attīstīta pavilna. Divreiz gadā notiek spalvas maiņa. Šajā laikā tos vajag biežāk ķemmēt. Ļoti siltā klimatā malamuti var nedaudz zaudēt vilnu visa gada garumā. Tie ir ļoti tīrīgi dzīvnieki (gluži kā kaķi) un tiem gandrīz nemaz nepiemīt raksturīgās suņa smakas, tāpēc jāmazgā reti (1 -2 reizes gadā). Vienīgais kas tiem ir nepieciešams - regulāra ķemmēšana un nagu apgriešana.

Barošana:
Aļaskas malamuta iespaidīgie izmēri var maldināt, liekot domāt, ka šo suņu uzturam nepieciešams liels daudzums barības, tomēr salīdzinot ar citām tāda paša lieluma un svara suņu šķirnēm, tie patērē mazāk pārtiku. Jāatzīmē, ka Malamutiem ēdiens ir spēcīga motivācija (to veiksmīgi var izmantot suņu apmācībā), bet nevajag ļaut ēst tik cik viņi grib – tie var neapstāties līdz viss būs noēsts un tas var novest pie kuņģa sagriešanās. Kaislība uz ēdienu ir tik spēcīga, ka tie ir gatavi pat uz zādzību (nevajag atstāt ēdienu uz galda). Barības daudzums un ēdienreižu skaits ir atkarīgs no suņa vecuma un aktivitātēm, kurās tas piedalās.
www.malamuti.lv