Lapas navigācija
Reģions
Apskates vietas
Dabas objekti
Ūdeņi
Iegūt norādes

Cēsu Jaunā pils

Cēsu pilsmuižas kungu dzīvojamā māja jeb Jaunā pils 18. gadsimtā iecelta viduslaiku pils nocietinājumu sistēmā – torņa un vārtu aizsardzības ēkas vietā. Mūsdienās tajā saimnieko Cēsu vēstures un mākslas muzejs.

 

Cēsu vēstures un mākslas muzejs
Muzeja lepnums ir Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga vēstures materiālu kolekcija.

 

Viesojoties Cēsu vēstures un mākslas muzejā:

  • apskati vēstures un interjeru ekspozīciju "Cēsis – Latvijas vēstures simbols";
  • vēro Cēsis no pils torņa un aplūko pilsētas senāko iedzīvotāju – vendu pilskalnu, Livonijas ordeņa viduslaiku pilsdrupas;
  • piedalies tematiskās un interaktīvās programmās.

 

Cēsu jaunajā pilī atrodas arī Cēsu tūrisma informācijas centrs.

www.latvia.travel

 

 

Cēsu Jaunā pils atrodas vecpilsētas pašā centrā un ir ievērojams valsts nozīmes 18. – 19. gadsimta arhitektūras piemineklis. Jaunā pils ir celta kā Cēsu pilsmuižas kungu dzīvojamā māja ap 1761. gadu, bet savu uzplaukuma laiku piedzīvoja 18. gadsimta beigās un 19. gadsimtā, kļūstot par senas un ievērojamas vācbaltu dzimtas grāfu Zīversu ģimenes rezidenci.

 

Jaunā pils ar Lademahera torni ir viens no pilsētas atpazīstamības simboliem jau no 19. gadsimta vidus, kad Cēsis sāka veidoties par kūrorta un tūristu apskates vietu. Arī mūsdienās lielākā daļa gan Latvijas, gan ārvalstu tūristu un viesu pilsētu atpazīst pēc vienas no tās galvenajām dominantēm – pils torņa, kurā kopš 1988. gada plīvo sarkanbaltsarkanais karogs, kas atgādina, ka Cēsis ir Latvijas karoga dzimtene. Pilsmuižas vēsturiskā centra apbūve, ekspozīcijas un izstādes pilsmuižas ēkās ir viens no nozīmīgākajiem Cēsu pilsētas kultūras, vēstures un tūrisma objektiem.

www.muzejs.cesis.lv

 

 

Ēkas apraksts
Kārlis Eberhards fon Zīverss līdz 1783. gadam lika Lademahera torni ar diviem virszemes stāviem un caurbrauktuves ēku pilnīgi pārbūvēt, izveidojot divstāvu muižas mūra dzīvojamo ēku ar mansarda jumtu un pildrežģa zelmiņiem, segmentveida logailām ēkas otrajā un mansarda stāvā. Fasādes bija krāsotas dzeltenā pamattonī ar baltām ailu ietverošām joslām. Senākais Jaunās pils dārza fasādes fragmenta zīmējums attiecas uz 1793. gadu Johana Kristofa Broces zīmētajā viduslaiku pilsdrupu skatā. Ēkas pirmajā stāvā atradās telpas ar velvēto pārsegumu, kas bija paredzētas telpas kalpotāju un saimnieciskajām vajadzībām, kuras grupējās ap centrālo velvēto vestibilu dārza pusē. Otrā stāva pils kungu istabas bija savienotas pēc anfilādes principa.

 

Grāfs Kārlis Gustavs fon Zīverss 1820.–1830. gados veica ēkas pārbūvi atbilstoši vēlā klasicisma – ampīra stilistikai. Ēkas apjomu papildināja balkoni ar kolonām tās galvenajās fasādēs, pildrežga zelmiņus nomainīja mūra konstrukcija. Dārza fasādē tika uzcelts bīdermeijera laikam raksturīgs lievenis ar divām koka vītņu kāpnēm. Pirmajā stāvā bija paredzētas istabas kalpotājiem, muižkungam un pils saimniecības vadītājai, kā arī telpas saimnieciskām vajadzībām kā maizes cepšanai, virtuvei un pārtikas noliktavai. Torņa pagrabu izmantoja vīna glabāšanai, bet tā pirmo stāvu dārzeņu glabāšanai. Otrajā stāvā bija iekārtotas telpas dzīvošanai un reprezentācijas vajadzībām ar galveno zāli – Lielo salonu centrā. Tam blakus pils austrumu daļā atradās Mazais salons, viesu guļamistaba un ēdamtelpa, savukārt pils ziemeļu daļā saimnieku guļamistaba, kabinets, bērnu istaba un palīgtelpas. Šajā laikā izmaiņas plānojumā notikušas ēkas ziemeļu (pagalma) pusē, iekārtojot divas jaunas telpas – otru kabinetu un t.s. „kafijas istabu”. Pārbūvējot mansarda stāvu, radās daudzas papildus dzīvojamās istabas. 1840. – 1850. gados paaugstināja viduslaiku nocietinājumu torni, virs diviem virszemes stāviem uzcēla šaurāku torņa cilindrisko daļu ar divām telpām. Torni dekorēja ar neogotiskiem elementiem – smailloka arkādēm un ailām. Tas radīja it kā vienota ansambļa iespaidu ar pilsdrupām un raksturoja 19. gadsimta pirmās puses romantisma tendences arhitektūrā. Sākotnēji torņa trešajā stāvā atradās viesistaba – salons ar izeju uz āra galeriju. 19. gs. otrajā pusē šeit iekārtoja pils bibliotēku. Torņa ceturtajā stāvā, kuru veido apaļa telpa ar īpaši izbūvētu apejas galeriju, 19. gs. beigās, iespējams, iekārtoja vēl vienu bibliotēkas telpu.

 

Grāfa Emanuela fon Zīversa saimniekošanas laikā uzcēla divas verandas. Viena no tām atradās dārza fasādē virs lieveņa balkona un nav saglabājusies. Otra atrodas pils rietumu jeb gala fasādē, kuru grezno uz āru izvilktām šuvēm izšuvota sarkano ķieģeļu pamatne. Arhitekts Roberts Pflūgs izveidoja Jaunās pils galvenās fasādes portāla risinājumu ar polihromi krāsotu skārda segumu, ko balsta čuguna „pīķi”.

lv.wikipedia.org

 

 

Cēsu Jaunās pils vēsture

Cēsu Jaunā pils ir viena no nedaudzajām 18. gadsimta pilsmuižas kungu dzīvojamām mājām Latvijā, kura iecelta viduslaiku pils nocietinājumu sistēmā – torņa un vārtu aizsardzības ēkas vietā, tādejādi radot savdabīgi pievilcīgu un romantisku muižas centra arhitektūru. Tās vēsture mērāma turpat piecu gadsimtu garumā.

 

Precīzs Jaunās pils būvniecības gads nav zināms. Tā celta kā pilsmuižas kungu dzīvojamā māja ap 1761. gadu, kad pilsmuiža piederēja fon Volfu dzimtai. 1777. gadā īpašumu par 96 000 dālderiem no barona Karla Adama fon Volfa (Wolf) nopirka majors, vēlāk grāfs Karls Eberhards fon Zīverss (Sievers, 1745–1821). Grāfu Zīversu dzimta pilsmuižā saimniekoja piecās paaudzēs līdz pat Latvijas Republikas agrārajai reformai 1920. gadā. Šajā laikā attīstījās muižas saimniecība, izveidojās mūsdienās redzamais pilsmuižas vēsturiskā centra komplekss un Jaunā pils ieguva savu patreizējo arhitektonisko veidolu.

 

Jaunajā pilī ievērojamākās pārbūves notikušas 1820.–1830. un 1840.–1850. gados, kad paaugstināja masīvo viduslaiku nocietinājuma torni ar diviem diametrā mazākiem stāviem un papildināja ēkas 18. gs. barokālo apjomu ar balkoniem un kolonām tās galvenajās fasādēs.


Cēsu Jaunā pils Lademahera tornis, dekorēts ar smailloka arkādēm un ailām, ir uzskatāms par vienu no pirmajiem neogotikas piemēriem Latvijas muižu arhitektūrā. Savukārt iekštelpās dominē bīdermeiera stila laikmetam raksturīgās 19. gs. pirmās puses interjera apdares.

 

Grāfu Zīversu dzimta Jaunajā pilī dzīvoja līdz Pirmajam pasaules karam. Īpaša loma Jaunajai pilij bijusi Latvijas valsts un armijas tapšanas laikā. 1919. gadā pēc Cēsu kaujām ēkā izvietojās Ziemeļlavijas Civilpārvalde. No 1922. gada1919. gada ēku savā rīcībā pārņēma Latvijas armija un līdz 1940. gadam te atradās Latvijas armijas 8. Daugavpils kājnieku pulka štābs un virsnieku klubs. Pēc Otrā pasaules kara ēkā tika izvietoti dzīvokļi, bet kopš 1949. gadā Jaunajā pilī iekārtots Cēsu vēstures un mākslas muzejs. Latvijas Trešās Atmodas laikā 1988. gada 22. oktobrī pils tornī Latvijas Tautas frontes Cēsu nodaļa pirmā Latvijā svinīgi pacēla Latvijas valsts karogu.


Lai akcentētu Jauno pili, tās vēsturi kā apmeklētājiem svarīgu un ieinteresējošu muzeja apskates objektu, saglabātu tās arhitektoniskās un mākslinieciskās vērtības, 2000. gadā tika uzsākta Jaunās pils arhitektoniskā un mākslinieciskā izpēte. No 2007. līdz 2012. gadam noritēja ēkas restaurācija, kā rezultātā Jaunā pils atguva savu vēsturisko veidolu un ēkā tika iekārtota vēstures un interjeru ekspozīcija „Cēsis – Latvijas vēstures simbols”.

www.muzejs.cesis.lv

Izvēloties pārlūkot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai, lai pielāgotu jūsu pieredzi. Jūs jebkurā laikā varat atsaukt savu piekrišanu, mainot pārlūkprogrammas iestatījumus un dzēšot saglabātās sīkdatnes. Privātuma politika
Piekrītu