Turpināt lejuplādēt

Samaksājot vismaz 1 eiro saņemat iespēju 3 mēnešus
LEJUPLĀDĒT FOTOGRĀFIJAS LABĀ KVALITĀTĒ
(S izmērs, A4, 2000 x 1333 px)
bez www.redzet.lv logo

VAIRĀK
REĢISTRĒJIES UN IEGŪSTI
LABAS KVALITĀTES FOTO LEJUPLĀDI

Samaksājot vismaz 1 eiro saņemat iespēju 3 mēnešus
LEJUPLĀDĒT FOTOGRĀFIJAS LABĀ KVALITĀTĒ
(S izmērs, A4, 2000 x 1333 px) bez www.redzet.lv logo


Reģistrēties
Lai lejuplādētu izvēlētās fotogrāfijas, REĢISTRĒJIES, atbalsti mūs un saņem piekļuvi lejuplādes pogai S izmēra bildēm =

Tas aizņem 4. soļus:
1. Reģistrēšanās
2. E-pasta apstiprināšana
3. Ielogošanās
4. Pārskaitījums
Garantējam Jūsu sniegtās informācijas konfidencialitāti, izmantosim to vienīgi, lai salīdzinātu ziedotāju un reģistrējušos personu vārdus.
Bildes varat izmantot personīgām vajadzībām, bet komerciāliem nolūkiem sazinieties ar mums: info@redzet.lv
IEGŪSTI LABAS KVALITĀTES FOTO LEJUPLĀDI

Samaksājot 5 eiro, saņemat iespēju 3 mēnešus
lejuplādēt fotogrāfijas un tās izmantot savai komercdarbībai
LEJUPLĀDĒT FOTOGRĀFIJAS LABĀ KVALITĀTĒ
(S izmērs, A4, 2000 x 1333 px) bez www.redzet.lv logo


Reģistrēties
Lai lejuplādētu izvēlētās fotogrāfijas, REĢISTRĒJIES, atbalsti mūs un saņem piekļuvi lejuplādes pogai S izmēra bildēm =

Tas aizņem 4. soļus:
1. Reģistrēšanās
2. E-pasta apstiprināšana
3. Ielogošanās
4. Pārskaitījums
Lai iegūtu rēķinu, raksti mums uz info@redzet.lv
IEGŪSTI AUGSTAS KVALITĀTES FOTOGRĀFIJAS

5 € = 5 FOTO vai 10 € = 20 FOTO
iegūsti FOTOGRĀFIJAS AUGSTĀ KVALITĀTĒ
L izmērs, 3888 x 2592 px, vai XL izmērā


Raksti mums uz:
info@redzet.lv
un iegūsti izvēlētās fotogrāfijas!

Izvēlieties jebkuras 5 fotogrāfijas neatkarīgi no lieluma un kvalitātes par 5 eiro, vai jebkuras 20 fotogrāfijas par 10 eiro.
Aicinām uzņēmējus, individuālos ražotājus, organizācijas, pašvaldības, tūrisma centrus u.c izmantot iespēju celt savu atpazīstamību un sūtīt savu informāciju un fotomateriālus, kā arī papildinājumus vai labojumus jau ievietotajai informācijai uz epastu info@redzet.lv.
Dundagas novads

Parki, koki, zemesrags

Dundagas parks

Parka sākums attiecināms uz 17.gs., kad muižas īpašnieki bija Ostenzakeni (von der Osten — Sacken). Parka Z daļa bijusi veidota kā regulāru cirptu liepu aleju sistēma, bet D daļa ir brīva plānojuma, ar skatu perspektīvām uz plašām laucēm, lieliem ozoliem, koku grupām un audzēm. Daudz ozolu, ošu, liepu, melnalkšņu. Kopējā parka platība ir 21,7 ha. Parkā sastopami 48 sugu koki, vairāki dižozoli. Muižas laikā parks tika saukts par «briežu dārzu», jo tur saveduši briežus, kurus audzējuši un medījuši. 
www.visit.dundaga.lv

 

Dundagas pili ieskauj parks, kura pirmsākumi ir meklējami 17. gadsimtā, kad muižas īpašnieki bija Osten-Zakeni. Parks iekopts pēc itāļu, franču un angļu parku labākajiem paraugiem – ar simetrisku centrālo daļu, kas ved uz ēku, paplašinājumiem un skaistām ainavām.  Starp parku un pili atrodas Pāces upes uzpludināts dīķis, kura kopējā platība ir 2,5 hektāri. Uz Ziemeļaustrumiem no pils, dīķī atrodas mākslīgi veidota saliņa, saukta par Kalnadārzu, ar liepu rindām pa tās perimetru. Tam iepretim (dīķa austrumu krastā) atrodas Dundagas pilskalns. Parkā joprojām zaļo (daži lielākie zari ir nolūzuši) t.s. “Rubļa ozols”, kura attēls bija uz 1919. g. izdotās Latvijas simts rubļu naudaszīmes. Parkā uzcelta estrāde. Kopējā parka platība 21,7 hektāri. Dundagas parks atrodas valsts aizsardzībā kopš 1957. gada.

 

Iespēja bildes lejuplādēt no portāla redzet.lv

Kalnadārzs

Kalnadārzs ir saliņa Dzirnavezerā, kas kādreiz bijusi sena apmetnes vieta. Visapkārt salai stiepjas stādītu liepu aleja.

1981.gadā Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta arheologi saliņas galā veica nelielus pārbaudes rakumus, kas liecināja, ka tur jau tālā senatne bijusi ierīkota nocietinājumu sistēma. Izrakumos tika atsegtas no akmeņiem un zemes veidotu vaļņu atliekas, kas pēc izmēriem un krāvuma rakstura atgādina dzelzs laikmeta pilskalnos sastopamos nocietinājumus, bet atrastās rotaslietas liecina, ka šī vieta bijusi apdzīvota arī pēc vācu iebrukuma 13.gadsimtā.
www.visit.dundaga.lv

 

Iespēja bildes lejuplādēt no portāla redzet.lv

Kolkasrags

Kolkasrags ir Kurzemes pussalas tālākais ziemeļu punkts Dundagas novada Kolkas pagastā un izteiktākais zemesrags Latvijas piekrastē. Zemesrags atdala Baltijas jūru no Rīgas jūras līča. Saskaroties jūras un līča ūdeņiem, veidojas virpuļi, kas ir bīstami peldētājiem. No Kolkasraga uz ziemeļaustrumiem stiepjas aptuveni 6-7 kilometrus gara un 2 metrus dziļa sēre, kuras pamatā ir dolomīta sēklis. Sēres galā atrodas Kolkas bāka, kura uz mākslīga paaugstinājuma tika uzcelta 1884. gadā, bet kopš 1985. gada šī bāka darbojas automātiski.

No Kolkasraga var vērot gan saullēktu, kad saule "iznirst" no Rīgas līča ūdeņiem, gan saulrietu, kad saule "ienirst" Baltijas jūrā. Dabas tūristiem Kolkasrags zināms kā putnu vērošanas vieta, jo šeit ir intensīvākais putnu migrācijas ceļš Latvijas teritorijā. Dažās aprīļa dienās ik stundu to pārlido 30 - 50 tūkstoši putnu.

Vēsture
Kolkasraga (Domesnes) vārds pirmo reizi satopams tekstā (1040.), kas iekalts Mērvalas rūnu akmenī Zviedrijā, kas uzstādīts pēc m.ē. 1000. gada, piemin vikingu Svenu, kas bieži braucis ap Kolkasragu (Tumisnis) uz Zemgali (Simkala). Somugru (igauņu, somu) un indoeiropiešu valodās tā vārds nozīmē "ass stūris".. Kolka kā apdzīvota vieta pirmo reizi rakstos minēta 1387. gada dokumentā. Kolkasraga apzīmējums dokumentos līdz 19. gadsimta beigām bija Domesnes, bet vietējie iedzīvotāji ciemu sauca par Kolkasragu. 20. gadsimtā nostiprinājies apdzīvotās vietas nosaukums Kolka, lībiski Kūolka. Šis apzīmējums nāk no somu un igauņu valodas: igauņu kolgas, kolk, somu kolkka - kakts, stūris, nostūris.

Kolkasraga sērē guļ neskaitāmu laivu un kuģu atliekas. Senatnē šo sēkli dēvēja par „ļaunā milža Toma degunu“.
Nostāsti vēstī, ka Kolkasragā, brīdinot jūrniekus, senatnē dedzināti ugunskuri. Laiku pa laikam jūras laupītāji pārvietojuši ugunskurus uz Zilajiem kalniem, un kuģi uzskrējuši sēkļos. Krava nolaupīta, bet jūrnieki — nogalināti. Tāpēc raga nosaukums it kā darināts no lībiešu vārda Kuōl-ka — ‘mirsti ar'!’. Vietējie iedzīvotāji sevi agrāk sauca par “kalāmied” — zvejniekiem, jeb “rāndalist” — jūrmalniekiem.
lv.wikipedia.org
www.visit.dundaga.lv

 

Iespēja bildes lejuplādēt no portāla redzet.lv

Mazirbes jūrmala

Mazirbe minēta jau XIV gs. vēstures avotos kā zvejnieku, jūrasbraucēju un tirgotāju apmetne. Tradicionālais dzīvesveids nav īpaši mainījies - vīri jūrā izmanto tos pašus piekrastes zvejas paņēmienus, ko viņu senči vismaz pirms desmit paaudzēm. No Ovīšiem līdz Melnsilam stiepjas nacionālais parks "Līvod rand", kas veidots, lai saglabātu un attīstītu veco lībiešu zvejniekciemu kultūrvidi, mazskartās smilšu pludmales, apkārtējo priežu silus un Slīteres rezervātu ar unikālo vigu un kangaru kompleksu, kā arī Zilo kalnu nogāzē augošo tūkstošgadīgo gāršu.

 

Iespēja bildes lejuplādēt no portāla redzet.lv

Slīteres nacionālais parks

Dundagas novada teritorijā plešas Slīteres Nacionālais parks, kurš dibināts 2000. gadā, bet tā aizsākumi meklējami jau 1921. gadā, kad Šlīteres Zilo kalnu pakājē tika izdalīts dabas piemineklis 1 100 ha platībā.

1957. gadā izveidoja Slīteres valsts rezervātu 7 861 ha platībā, 1977.gadā to palielināja līdz 14 882 ha, bet 1979. gadā rezervāts ieguva savu administrāciju un zinātnieku štatus.

Šobrīd parka teritorija aizņem 16 414 ha sauszemes.

Dabas daudzveidības ziņā Slīteres nacionālais parks ir viena no bagātākajām teritorijām Baltijas jūras piekrastē un to pamatoti var dēvē par Baltijas jūras iepriekšējo attīstības stadiju «brīvdabas muzeju». Šo ģeoloģisko notikumu mūsdienu «dzīvi» liecinieki ir Šlīteres Zilie kalni — stāvā, līdz 20–30 m augstā Baltijas ledus ezera senkrasta kāple (Baltijas jūras stadija pirms 10 000 gadu), Stiebru kalni — Ancilus ezera senkrasts (pirms 8–9 tūkstošiem gadu), bet Eiropā pēc platības lielākā — kangaru (kāpu vaļņi) un vigu (mitras starpkāpu ieplakas) ainava ir Litorīnas jūras laika veidojums (pirms 4–7 tūkstošiem gadu).

Maigais Ziemeļkurzemes klimats ir iemesls, kādēļ šeit ir liela augu sugu daudzveidība (ap 860 sugu), un sastopami arī daudzi Latvijā reti augi (piemēram, parastā īve un Baltijas efeja). Slīteres nacionālā parka teritorijā atrodami visi (23) Latvijā sastopamie meža augšanas apstākļu tipi un visi (3) purvu tipi un to pārejas formas.

Sava veida «nopelns» šejienes dabas vērtību saglabāšanā bija arī jūras piekrastē kādreiz pastāvošajam padomju militārajam režīmam, kura dēļ piekraste pusgadsimta garumā saglabājās apmeklētāju un būvniecības ziņā mazskarta. Tā laika liecinieki ir pamestās PSRS armijas bāzes un dažādi militārie objekti. Slīteres nacionālajā parkā atrodas viens no populārākajiem Latvijas tūrisma objektiem — Kolkasrags, kuru gada laikā apmeklē vairāk nekā 50 000 ceļotāju, bet putnu pavasara migrāciju laikā stundā pār ragu pārlaižas desmitiem tūkstošu putnu. Baltijas jūras krasta posmā — t.s. Lībiešu krastā no Melnsila līdz Ovišiem ir saglabājušies lībiešu (viena no mazākajām pasaules tautām) zvejniekciemi un citi to kultūras liecinieki. Tūristu vajadzībām izveidotas četras dabas takas, velomaršruti, skatu tornis, apmeklējama Šlīteres bāka.
visit.dundaga.lv

 

Iespēja bildes lejuplādēt no portāla redzet.lv

Rīgzemju ozols

Koordinātes: N 57°37'21,7" E 22°23'12,5"

Ozols atrodas Dundagas novadā 4 km ZR no Vīdales, 100 m DR no Rīgzemēm. Ozols atrodas privātīpašumā un gar lopu aplokiem ved ceļš līdz ozolam. Teritorija ap ozolu ir nopļauta un sakopta.

Apkārtmērs: 9,3 m
Augstums: 16,5 m
Vainaga projekcija: 300 m²
Zaru garums: līdz 13,0 m

www.dabasretumi.lv

 

Tas ir ne tikai otrs resnākais Latvijā, bet arī Baltijā. Tā apkārtmērs krūšu augstumā ir 9,2 m, bet 2 m augstumā tikai 7,2 m. Kokam ir milzīgs sakņu kakls, kas paceļas gandrīz 2 m augstumā, stumbrs apaudzis ar lieliem māzeriem. Senatnē zibens nospēris ozola galotni, tāpēc tā vainaga augstums ir tikai 16,5 m (vainaga projekcija 19x24 m).

www.visit.dundaga.lv


Iespēja bildes lejuplādēt no portāla redzet.lv

Raķupes ieleja

Raķupes ieleja ir dabas liegums Ziemeļkurzemē, administratīvi ietilpst Dundagas novada Dundagas pagastā, Talsu novada Valdgales pagastā un Ventspils novada Ances un Puzes pagastos. Izveidots 1987. gadā kā kompleksais dabas liegums Raķupes vidustecē un lejtecē, paplašināts 2004. gadā. Nozīmīga boreālo mežu, avotu un daudzu ES Biotopu direktīvas pļavu biotopu aizsardzības vieta (minerālvielām bagāti avoti un avotu purvi, sausas pļavas kaļķainās augsnēs, sugām bagātas atmatu pļavas, borelie meži, eitrofas augsto lakstaugu audzes, palieņu pļavas). Teritorijā konstatēts viens no lielkajiem griežu ligzdošanas blīvumiem Kurzemē, sastopams Eiropā apdraudētais lapkoku praulgrauzis. Galvenās lieguma vērtības ir nepārveidota upes ieleja ar palieņu pļavām, lielu dimensiju ozolu grupām un lielu dimensiju kritalām. Liegums ir iekļauts Natura 2000 — Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju tīklā.

lv.wikipedia.org

 

Teritorijā bagātīgi pārstāvēti mežu, zālāju un purvu Latvijas aizsargājamie biotopi, kā arī Eiropas Savienības aizsargājamie biotopi, piemēram, 9010* Veci un dabiski boreāli meži, 7160 Minerālvielām bagāti avoti un avoksnāji, 6450 Paļieņu zālāji, 6410 Mitri zālāji periodiski izžūstošās augsnēs. Lieguma teritorijā pilnībā ietilpst Eiropas Savienības nozīmes putniem nozīmīga vieta (PNV) ar nosaukumu “Raķupe un Pāce”. Līdz šim pavisam konstatētas 95 putnu sugas. No tām 25 sugas ir īpaši aizsargājamas. Ligzdo tādas retas putnu sugas, kā melnais stārķis, grieze, dzērve, citas sugas. Sastopamas daudzskaitlīgas mežirbes, rubeņa un medņa populācijas.

Teritorijā konstatētas arī 25 aizsargājamas bezmugurkaulnieku sugas, 6 aizsargājamas zivju un nēģu sugas, 31 aizsargājama augu suga.

Daiķu īvju audze

Dabas liegums dibināts 1999. g. Platība ir 11 ha.

 

Teritorija izveidota parastās īves aizsardzībai. Īpaša nozīme arī kaļķainiem zāļu purviem, veciem egļu mežiem un pārmitriem platlapju mežiem ar osi. Daudz retu augu sugu.

www.daba.gov.lv

 

Liegumā konstatētas 210 paparžaugu un sēklaugu sugas. No aizsargājamajiem augiem te sastopama parastā īve (Taxus baccata), kuras daudzums no 1962. gada līdz tagadnei samazinājies dažādu nelabvēlīgu faktoru ietekmē. No citā aizsargājamajām augu sugām te atrastas Fuksa (Dactylorhiza fuchsii), Baltijas (Dactylorhiza baltica) un plankumainā (Dactylorhiza maculata) dzegužpirkstīte, smaržīgā naktsvijole (Platanthera bifolia), purvāju vienlape (Malaxis paludosa), bezdelīgactiņa (Primula farinosa), parastā kreimule (Pinguicula vulgaris).


Dabas takas

Šlīteres dabas taka

Šlīteres taku (1,2 km), kura atrodas līdzās Šlīteres bākai, var uzskatīt par unikālu, jo tā ved cauri nacionālā parka stingrā režīma zonai, ļaujot ielūkoties augu un dzīvnieku sugām bagātākajā daļā. Šeit jau gandrīz gadsimtu dabas procesi noris netraucēti, tāpēc takā redzēsiet vecus, dabiskus platlapju (lapkoku) un egļu mežus ar lielu dimensiju kokiem un kritalām. Taka šķērso arī kaļķainu zāļu purvu un pārmitru avoksnāju. Dabisks mežs un purvs ir dzīvesvieta daudzām retām, izzūdošām augu un dzīvnieku sugām, arī tādām kukaiņu un sūnu sugām, kuras līdz šim nekur citur Latvijā nav atrastas. Takas malā aug parastā īve, Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstīts aizsargājams skuju koks.
 
1923. gadā Šlīteres Zilo kalnu krauja jeb Baltijas Ledus ezera senkrasts un tai piegulošais mazskartais meža masīvs 1100 ha platībā tika atdalīts no saimnieciskajiem mežiem un izveidota aizsargājama dabas teritorija „Šlīteres dabas piemineklis“. Tas kļuva par kodolu Slīteres valsts rezervātam, kurš 2000.gadā tika pārdēvēts par nacionālo parku.

Šlīteres taka ir dabas izglītības centra mācību taka.

www.daba.gov.lv

Pēterezera dabas taka

3,4 km garā taka ved pāri unikālu, nekur citur pasaulē nesastopamu, dabas veidojumu — kāpu un starpkāpu ieplaku sistēmu (kangari un vigas). Kāpu grēdas novietotas paralēli jūrai.

Vigas un kangari veidojušies pirms 9000 gadiem, kad šeit vēl veidojās Baltijas jūra. Senākos laikos teju ikvienam kangaram un vigai bija nosaukums, mūsdienās tos zin vairs retais. Īpatnējie nosaukumi (Vīškangars, Kusperlankviga) radušies no lībiešu valodas.

Bioloģiskās daudzveidības ziņā bagātākā ir Pēterezera viga, kas ir mājvieta retām augu un dzīvnieku sugām, arī purva bruņurupucim (Emys orbicularis). Senās jūras krasts — Stiebrukalns — ir augstākais kangars.

Pēterezera dabas taka šķērso bijušo Ziemeļkurzemes šaursliežu dzelzceļa stigu, vienu no garākajiem un augstākajiem kangariem Stiebrukalnu un savulaik uzpludināto, bet vēlāk nolaisto Pīļu Dīķa vigu. Mazbānītis šeit kursēja līdz pat 1962.gadam un tas bija nozīmīgs vietējās satiksmes veids, kas savienoja Dundagu un piekrastes ciemus ar Ventspili un Talsiem.

Mazā Pēterezera krastā izveidota atpūtas vieta. Savdabīgu ainavu veido zāļu purviņi, lāmas, upītes, ezeriņi un daudzveidīga augu valsts. Pavasaros un rudeņos vigas pārvēršas garenos, grūti pārejamos sezonas ezeriņos.

www.visit.dundaga.lv

Priežu dabas taka Kolkā

Kolkasraga priežu taka atrodas Baltijas jūras krastā netālu no Kolkasraga, kas ir putnu atpūtas un barošanās vieta pavasara un rudens migrāciju laikā.

Dabas taka ved cauri kāpu mežam pāri pelēkajām un baltajām kāpam uz liedagu.

Jūras klātbūtnes un nabadzīgo augšanas apstākļu dēļ priežu mežā aug ne tikai tipiskie augi, kā mellenes, virši, vistenes, bet arī retā, aizsargājamā smiltāju neļķe (Dianthus arenarius). Vecās priedes un kritalas ir dzīves vieta ķērpjiem, kukaiņiem. Savulaik piekrastes meži tika izcirsti un tajos nereti plosījās ugunsgrēki.

Kāpu smiltis vējš pārpūta, veidojās ceļojošo smilšu parādība, kas apraka palikušos kokus un apdraudēja mājas un saimniecības. Takā redzēsit simt un vairāk gadus vecas, līdz pat diviem, trim metriem dziļi smiltīs ieputinātas priedes, šo laiku liecinieces.

Takas maršrutā atrodas 15 m augsts koka tornis jūras ainavas un putnu vērošanai.

www.daba.gov.lv

Ēvažu dabas taka un stāvkrasts

Braucot pa Rīgas - Kolkas šoseju (P 131), pie Ēvažiem un Slīteres nacionālā parka robežas iespējams apskatīt vienu no retajiem Rīgas jūras līča stāvkrastiem. Tā augstums posmā starp Ušiem un Aizklāņiem ir 8-15 m. Nokāpjot lejā pludmalē pamanīsiet, ka smiltis ir mitras. Tas ir pateicoties Bažu purva ūdeņiem, kas infiltrējas zemes virskārtā un virspusē izplūst tieši Ēvažu pludmalē. Pateicoties šiem mitruma apstākļiem šajā pludmalē atrodams Latvijā rets abinieks – smilšu krupis.

 

No autostāvvietas līdz stāvkrastam ved 300 m gara dabas taka, savukārt pie dabas takas sākuma atrodas autostāvlaukums, tualetes un informācijas stends.

www.visit.dundaga.lv

www.daba.gov.lv


Atsegumi, stāvkrasti, akmeņi

Kaļķupes ieleja

Kaļķupes ieleja veidojusies, Pilsupei (veidojas satekot Kaļķupei un Mazupei) šķērsojot Šlīteres Zilo kalnu turpinājumu dienvidos no Vīdales un Kaļķiem. Tā rezultātā izveidojusies izteikta upes ieleja ar ļoti sazarotu gravu un sānu gravu tīklu, kur vietām redzami Devona perioda smilšakmens atsegumi. Viena no teritorijas izteiksmīgākajām reljefa formām ir Puiškalns (Kaļķupes un Mazupes satekas vietā) – pilskalns un sena svētvieta, kas pazīstams kā iecienīts Talsu rajona tūrisma objekts. Nogāžu meži, dažādi pļavu tipi un bagātīgais augu sugu klāsts ir vēl viena šejienes dabas vērtība. Dabas lieguma teritorija ietver arī no Pilsupes ziemeļos esošo Šlīteres Zilo kalnu nogāzi, Lorumupes gravu sistēmu u.c. gravas.

Puiškalns

Senlatviešu pilskalns - Puiškalns, atrodas uz Slīteres Zilo kalnu kraujas. Savu nosaukumu ieguvis puiša izskata akmens dēļ, kurš vēl 19. gadsimta sākumā atradies uz kalna.

 

Tas ir viens no Ziemeļkurzemes dižākajiem pilskalniem 23 m augstā zemesragā. Puiškalnu no trim pusēm norobežo dziļās Kaļķupes un Mazupes ielejas, kalna nogāzēs daudzviet izveidojušās stāvas smilšakmens klintis.

 

Nostāsti vēsta, ka šajā kalnā atradies akmens - "puisis". Vietējās meitas, kuras gribējušas kļūt par līgavām, pie šī akmens tēla nesušas ziedojumus. 19. gs. sākumā akmens tēls, iespējams, pārvests uz Dundagas pili, taču līdz mūsdienām nav saglabājies.

 

Pilskalna ierīkošanai izmantota ap 20 m augsta vieta zemesragā, starp Kaļķupes un Mazupītes stāvajām gravām. Pilskalna plakums ir iegarens, 30x80 m liels, ar samērā izteiksmīgu kultūrslāni.

 

Precīzi datēt Puiškalnu pagaidām nav iespējams, jo arheoloģiskie izrakumi šeit nav notikuši. Literatūrā pilskalns dažkārt attiecināts uz senāko dzelzs laikmetu, taču, spriežot pēc tā ārējās formas (ar valni plakuma vienā galā), tas ir līdzīgs daudziem citiem tipiskiem vēlā dzelzs laikmeta (10.-12.gs.) Kurzemes pilskalniem.

www.visit.dundaga.lv

Liepniekvalka (Peldangas) alas

Atrodas Dundagas pagastā Liepniekvalka labajā krastā 0,5 km augšpus ceļa tilta pie Liepnieku mājām.  No lielceļa līdz labirintam - nepilns puskilometrs. Tas ir valsts nozīmes aizsargājams dabas piemineklis.

Nelielā Liepniekvalka krastos izveidojies smilšakmens atsegums, kurā avoti izveidojuši Kurzemei netipisku alu un pazemes labirintu sistēmu.

Piecus metrus augstajā un divdesmit metru platajā pelēcīgā smilšakmens atsegumā ir izveidojusies sarežģīta šauru pazemes alu sistēma ar piecām ieejām. Alu kopgarums sasniedz 70 metrus - viens no garākajiem dabiskajiem alu labirintiem Latvijā. Devona Arukilas un Burtnieku svītas pelēcīgs smilšakmens. Atsegums ir ap 5 m augsts, 20 m plats. Šo labirintu veido viena lielāka un divas mazākas sazarotas telpas, kas savā starpā savienotas ar tuneļiem. Alā izveidojušies vairāki pīlāri un smilšakmens stabi. Taču visas smilšakmens alas agrāk vai vēlāk aizgrūst, tā notika arī ar Liepniekvalka alām.

Stāsta, ka pirms Guntis Eniņš un viņa domubiedri 1988. gadā ķērušies pie alu attīrīšanas, te bijusi īsta lapsu un āpšu paradīze. Kad alas bija iztīrītas, kādu laiku arī cilvēki varēja izbaudīt neparasto pazemes valstību, tomēr šobrīd tās apskatāmas tikai no ārpuses, jo ejas tālāk pazemē atkal aizbirušas ar smiltīm. Bet arī no ārpuses ir ko redzēt. Daba smilšakmenī gadu simtos izveidojusi pasteļtoņos ieturētu fantastisku krāsu pāreju gammu, kur pelēkajam vien ir neskaitāmas nokrāsas. Raibi svītrotas, dzeltenīgas, sārtas, pelēkas nogulumu joslas veido lokus, cilpas, ievelk līkloču līnijas. Vietās, kur smiltis sen nav nogruvušas, alas griesti ir tumšāki, smaragdzaļi un vietām gandrīz melni.

Liepniekvalka alās tika uzņemtas filmas “Maija un Paija” epizodes. Blakus alām izveidota labiekārtota atpūtas un piknika vieta.
www.mammadaba.lv

 

Iespēja bildes lejuplādēt no portāla redzet.lv

Zeltapses (Upsīšu) dižakmens

Dižakmens atrodas 1,6 km attālumā no Zilo kalnu kraujas un 500 m no Upsīšu mājām, bērzu birzē. Tā apkārtmērs 16,4 m, garums 5,9 m, platums 4,0 m, augstums 3,0 m, tilpums 30 m³.

 

20.gs. 80.gados parādās diskusija par akmens dīvaino novietojumu (uz balstakmeņiem) un akmenī iekaltajām zīmēm. Daži pētnieki uzskata šīs zīmes par rūnām, tādēļ akmens tiek dēvēts arī par Rūnu akmeni. «Rūnas» — skandināvu u.c. ģermāņu tautu lietots raksts, galvenokārt, īstos kapakmeņu un sakrālos uzrakstos.

 

Skandināvu paražās ap 10. gs. cīņā kritušu varoni sadedzinājuši uz sārta, bet pelnus aprakuši. Kapa vietas galos ierakti divi apjomīgi akmeņi, un virs tiem uzstādīts liels klintsbluķis.

 

Savukārt Guntis Eniņš izvirza hipotēzi: "Akmeni ceļ uz augšu un no dienvidu puses sagāž bērzs. Pieņemdamies resnumā un spēkā, tas lēnām, lēnām atspiež akmeni.

Visticamākā šķiet ģeologa R.Knapa teorija, ka tas ir Litorīnas laika jūrakmens, ko ledus krāvumi uzbīdījuši uz mazāku krasta akmeņu klājuma.

www.visit.dundaga.lv

Akmeņkalnu Velnapēdas akmens

Akmeņkalnu Velnapēdas akmens (arī Akmeņkalnu Dižakmens, Akmeņkalnu Velnapēda) ir dižakmens Dundagas novada Dundagas pagastā uz robežas ar Ventspils novada Puzes pagastu. Izvietojies uz meža stigas pagasta rietumu izvirzījumā 6 km no Akmeņkalnu mājām. Dižakmens ir gaišpelēks ortogneiss ar koši melnām dzīslām. No akmens atšķelti 2 lieli atlūžņi un daudz sīkāku šķembu. Akmens virsmu rotā vairākas garas plaisas, kuru dēļ akmens ieguvis savu nosaukumu — šī iedobe atgādinot velna pēdas. Kopš 1925. gada valsts aizsardzībā, kopš 2000. gada dabas piemineklis — ģeoloģisks veidojums.

lv.wikipedia.org

 

Akmens augstums ir 3,3 m, garums 5,7 m, platums 7 m, apkārtmērs 17,3 m un tilpums 40 m³, tas ir gaiši pelēks ortogneizs ar vizuļojošām melnām dzīslām.

 

To uzskata par kultakmeni, jo tā virspusē redzamas vairākas iedobes, t.s. velna pēdas. Valsts aizsardzībā akmens ņemts 1925. gadā.

 

Dižakmens ir saplīsis (saplēsts) vairākos gabalos. Pats galvenais akmens gabals ar zibens bultai līdzīgu, sprīdi platu zigzaga plaisu ir pāršķelts divās daļās. Divi lielie bluķi atsviesti stigas pretējā pusē, un lēvenis sīkāku šķembu mētājas pie viena sāna.

www.visit.dundaga.lv

Āžu stāvakmens

Klajā vietā, pļavā, netālu no Āžiem, nepilnus 100 m no Āžu–Nevejas ceļa. Viegli pieejams. Nav informācijas zīmes - virziena rādītāji. Atrodas uz lauksaimniecībā izmantojamas zemes. Jādodas kājām tieši pāri pļavai akmens virzienā.

 

Stāvakmens, kā tas iesaukts 20. gadsimta nogalē, šajā vietā stāv jau gadu tūkstošiem. Akmens stāvums piesaista uzmanību, jo tā augstums ir nedaudz lielāks par platumu un garumu. Akmens ir 2 m augsts un 4,8 m apkārtmērā. Lai arī daudzi domā, ka akmens ir uzstādīts vertikāli, ģeoloģijas speciālisti zina, ka tas tā varēja novietoties arī dabiski — ledājam kūstot. Pats akmens nav izmēros dižs, bet tam ir arheoloģiska nozīme. Tas ir bedrīšakmens, kuram augšmalā, augšējā virsmā pirms 2000–3000 gadiem ieveidotas 4 bedrītes. Citu iekalumu akmenī nav. Pēc sastāva tas ir sarkans granīts, apaudzis ar ķērpjiem un nelielu apsūnojumu. Nozīmīgs kā Ziemeļkurzemē vistālāk uz ziemeļiem zināmais bedrīšakmens.

www.ancientsites.eu

 

Iespēja bildes lejuplādēt no portāla redzet.lv

Dūmeles dižakmens

Dižakmens netālu no «Ziedkalnu» brīvdienu mājas un Ragavsvalka.

 

Dūmeles dižakmens ir Litorīnas laika jūrakmens, kas ir 2 m augsts, 6,6 m garš un 3,7 m plats.

Kaļķupītes klintis

Teritorija ir izvietojusies pārejas joslā no Ziemeļkurzemes augstienes Dundagas pacēluma uz Piejūras zemieni, Kaļķupītes ielejā.

Dabas pieminekli veido 25-30 m dziļā Kaļķupītes (Pilsupes) ieleja posmā, kur 40 dažāda lieluma vidējā devona Arukilas svītas smilšakmeņu atsegumi ir izvietoti abos ielejas pamatkrastos (t. sk. pie vecupēm un palienēm), retāk pie pašas upītes tās virspalu terasēs. Dabas pieminekļa teritorijā ir arī viena neliela niša (upes labajā krastā, augšteces posmā), kā arī daudzas dziļas, mežonīgas gravas.


Lielākie no atsegumiem ir vairāki smilšakmeņu atsegumi Kaļķupītes ielejas labajā krastā. Vislabāk pazīstamais no tiem ir t.s. Puiškalna atsegums dabas piemineklim atbilstošā ielejas posma vidusdaļā. Tas ir aptuveni 50 m garš un līdz 15 m augsts smilšakmeņu, mazākā mērā mālaino nogulumu, atsegums. Pārsvarā atsegumam ir 1 pakāpe (augstums 8 m), un tas sākas uzreiz pie palienes/vecupes līmeņa, bet atseguma lejteces daļā tam ir 2 pakāpes, kopējais augstums 15 m.


Šobrīd vislabākais, tīrs un neaizaudzis atsegums ir 80 m lejpus Puiškalna kraujas. Tas ir 30 m garš un 12 m augsts atsegums, kur smilšakmeņiem raksturīgas līdz 60-70 cm biezas slīpslāņotās sērijas. Griezuma apakšdaļā vienā no tām ir daudz mālaini vizlainu kārtiņu uz slīpajiem slānīšiem - plūdmaiņu pazīme.


Vēl viens liels (40 m garš un 15 m augsts) atsegums ir ielejas lejteces posmā. Šobrīd tam ir tendence aizbrukt un aizaugt, bet, ja upe veic turpmāku eroziju (un atsegums ir tieši tās krastā), te var būt redzams plašs un augsts smilšakmeņu slāņkopas griezums.


Kaļķupītes kreisajā krastā ir divi lielāki atsegumi. Viens no tiem atrodas ielejas paplašinājumā iepretī Puiškalnam. Atsegums ir 20 m plats un 8 m augsts; smilšakmeņos dominē 30-60 m biezas slīpslāņotās sērijas, vietām to augšdaļā ir deformācijas. Otrs ir pašā dabas piemineklim atbilstošajā Kaļķupītes augšteces posmā ir 35 m plats un 8 m augsts atsegums, kurā smilšakmeņos arī dominē muldveida slīpslāņojums, ir vērojamas 10-30 cm biezas slīpslāņotās sērijas. Ir daudz mālaini vizlainu kārtiņu uz slīpajiem slānīšiem (plūdmaiņu pazīmes), arī plūdmaiņu kopas.


Savdabīgi ap 1 m augsti atsegumi novērojami dabas pieminekļa lejteces daļā, kur upes ieleja ir samērā sekla (upe no Dundagas pacēluma nonāk Irves līdzenumā). Tur pašā Kaļķupītes kreisajā krastā pie gultnes uz devona iežiem ir bagātīgi izkliedēti dzelzs savienojumi, jo viscaur izplūst dzelzsavoti.


Līdz 5 m augsti smilšakmens atsegumi ir Mazupītes ielejas labajā malā, lejteces posmā, bet nelieli, līdz 3 m augsti, aizbrukuši un aizauguši atsegumi ir Mazupītes kreisā krasta gravas labajā malā pie strauta, taču tie ir 150-200 m attālumā no citiem un atrodas ārpus dabas pieminekļa teritorijas.

www.daba.gov.lv

Svētmeitu kambari

Sarkanā smilšakmens alu labirints Dundagas pagastā, Slīteres Zilokalnu D galā pie Kaļķiem, apm. 0,5 km uz Z no "Dižantēm". 1993.g. alas atraktas un tīrītas, pēc atrakšanas visu eju l = 48,5 m, pl = 2 m, h = 3,5 m, trīs lielākas zāles, kā arī labirintam trīs ieejas. 1995.g. daļa eju jau aizbrukušas. 2000.g. izlienamo eju kopgarums nepārsniedz 20 m, alā var iekļūt pa 2 ieejām un 2 zālēs. Pie alas ieejas liels akmens.

www.alas.lv

 

Svētmeitu kambari atrodas Kaļķu ciema apkārtnē, Slīteres Zilo kalnu sāngravā ap 400 m uz Z no Dižantu mājām, gravas labā pamatkrasta augšmalā, mežā.

 

Grūti pieejams. Nav norādes zīmes. Objekts atrodas mežā. Jādodas no Dižantu mājām pāri pļavai apmēram 400 m Z virzienā. Apkārt objektam nogruvumi, aizaugusi teritorija ar papardēm un krūmājiem.

 

Vienas no garākajām alām Kurzemē. Sarežģītu, šauru un zemu alu labirints, kas 1993. gadā atrakts un kādu laiku bijis ap 40 m kopgarumā. 1997. gada martā alu garums bija vairs tikai 24 metri, jo neilgā laika posmā bija notikuši vairāki nobrukumi. 2011. gadā bez liela riska apskatāmi vairs tikai apmēram 8 metri pazemes eju sistēmas trauslajos, sarkanajos smilšakmens iežos. Ala ir pārsvarā sausa, vietām mitra, ļoti nobrukumbīstama. Kādreiz Svētmeitu kambari pēc plānojuma bija šauras, līkumainas ejas un sānejas ar trim plašākām telpām pazemē. Plānojums salīdzinoši ar citām Kurzemes alām bija sarežģīts. Trijās vietās ejas bija izveidojušās pat divos līmeņos — viena virs otras, kas Latvijas alās nav bieži atrodams veidojums, bet liecina par mūsdienās izzudušu pazemes avotu ceļiem.

www.ancientsites.eu

 

2018. gadā redzet.lv komanda apmeklēja Svētmeitu kambarus un konstatēja, ka ala ir pilnība aizgruvusi, redzama tikai daļēji aizgruvusi ieeja.

Mazirbes mēra akmeņi

Mazirbes mēra akmeņos iekaltās rakstu zīmes ir saistījušas vēsturnieku interesi jau 19. gadsimta beigās, šai laikā Mazirbes vēsturi sāk pētīt Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis valodnieks Sjergens un Kalmeijers. Pētījumi liecina, ka ir bijuši četri mēra akmeņi, taču laika gaitā viens no akmeņiem ir pazudis, izziņu avotos norādes par akmens atrašanās vietu nav, it kā iemūrēts mācītājmuižas saimniecības ēkas pamatos.

 

Mazirbes mēra akmeņi atrodas Mazirbes baznīcas austrumu galā, Pakalnu māju tuvumā. 3,5 m garajam un 2,8 m platajam akmenim blakus aug kļava ar stārķa ligzdu galā. Akmens tuvumā 18. gadsimtā ierīkots lībiešu kapulauks, tolaik tad arī akmens virsma tika nolīdzināta un tajā iekalts uzraksts. Šis mēra akmens ir vienīgais, kas vēl atrodas savā īstajā senajā vietā, pārējie ir pārvietoti. Uzraksts laika gaitā stipri cietis, ir pamats uzskatīt, ka tas vēstījis 1710. gada mēra epidēmijā un Zviedrijas karaļa XII (1682 — 1718) iebrukumā (viņa flote bloķēja Kurzemes piekrastes ostas, tāpēc sākās bads) bojāgājušo lībiešu skaitu.


Otrs mēra akmens sākumā atradies netālu no mācītājmuižas centra, bet vēlāk iemūrēts saimniecības ēkas pamatos, tad ilgus gadus atradies pagalmā pie pakalnu mājām, bet 1999. gada pavasarī novietots blakus iepriekš aprakstītajam akmenim. Tajā nosauktas armijas, kas Ziemeļu kara laikā (1700 — 1721) pārsteigušas Kurzemi, un pastāstīts, ka 1710. gadā, kad atgriezies jaunais Kurzemes hercogs Vilhelms (1692 — 1711), iepriekšējā hercoga Kazimira dēls un bads piemeklēja Kurzemi. Maijā atgriezās hercogs Fridrihs Vilhelms. Kazimira laikā Dundagas piekrastē no Jaunciema līdz Zozmai (Cocmai) 1600 iedzīvotāju, tagad dzīvi palikuši 10.

 

Trešajā mēra akmenī ir labi saglabājies 14,5 rindu garš uzraksts — epitāfija Mazirbes un Sīkraga pastorāla dibinātājam G.H.Jansenam: «TOMS. Georgs Hristofs Jansens, mācītājs. Dundagas piejūras baznīcās darbojies sešus gadus...» un mācītājiem, kas no 1676. gada līdz Lielajam mērim apkalpoja Dundagas piekrasti.

 

Vistuvāk tā laika notikumiem dzīvojis mācītājs Petrsons, kas Mazirbē sācis strādāt 1711. gadā un pats pārdzīvojis mēri. Bet ir arī iespējam, ka amatu brāļu vārdus un baisos notikumus licis iemūžināt mācītājs Matiass Stobe, kas kalpojis Mazirbē no 1741. gada līdz 1764. gadam.

www.visit.dundaga.lv


Ezeri, dīķi, ūdeņi

Pāces dīķis

Pāces dīķis vai Baložezers ir mākslīga ūdenstilpe Dundagas novada Dundagas pagastā. Uzstādināts uz Pāces pietekas Vīgriežupītes kolhoza «Dundaga» zivjsaimniecības vajadzībām. Krasti zemi, dibens dūņains, ziemeļos smilšains. Dīķī divas salas ar kopējo platību 2 ha. Notece ziemeļu galā zem autoceļa P77 pa betona slieksni uz Pāces dzirnavezeru.

Mīt līdaka, asaris, rauda, līnis, plaudis, plicis, rudulis, mailīte. Ziemeļrietumu krastā Pāces ciems, viesu nams.
lv.wikipedia.org

Dundagas dīķis

Dundagas dīķis (arī Dundagas parka dīķis (ziemeļdaļā) un Dzirnavezers (dienviddaļā)) ir mākslīga ūdenstilpe Dundagas novada Dundagas ciemā. Uzstādināts Pāces upē ciema austrumdaļā Dundagas parkā pie Dundagas pils. Vidējais dziļums ir 1.3 metri, bet maksimālais dziļums - 3.3 metri. Krasti stāvi, vietām lēzeni, dibens — dūņains. Viena 0,7 ha liela sala, uz kuras deju grīda un liepu stādījums ap to. Dīķis stipri aizaudzis. Cauri tek Pāce, ziemeļu galā ietek Mācītājmuižas valks no Zirgu dīķa. Mīt līdaka, līnis, asaris, karpa.

 

Iespēja bildes lejuplādēt no portāla redzet.lv

Dakterleja un Dakterlejas svētavots

Doktorāts Dundagā dibināts 1811. gadā. No tā arī radies upes ielejas nosaukums. Ja pati doktorāta ēka šodien vairs nav skatāma, tad Dakterlejā 1883. gadā iedibinātā aptieka joprojām apskatāma!

 

Taču visspilgtāko akcentu Dakterlejai devis ārsts un valodnieks Juris Bārs, kurš te darbojies no 1844. līdz 1855. gadam. Blakus ārsta specialitātei viņš paguva veikt īstu apvērsumu latviešu valodniecībā, iesakot jaunu ortogrāfiju, kurā novērsti dubultlīdzskaņi un «čupu burti», garumzīmi ieteica lietot svītriņas veidā, kā arī veica citus valodas uzlabojumus. Šodien grūti iedomāties latviešu valodu bez Bāra veiktās reformas!

 

Dakterlejā atrodas dundadznieku un viesu iecienīts veselības avotiņš!

www.visit.dundaga.lv

Zārtapu ūdenskritums

Atrodas Dundagas novadā, Slīteres nacionāla parka teritorijā, Zārtapu strauta iztaisnotajā gultnē.

Ūdenskrituma trauslo skaistumu tūrisma plūsma neglābjami izpostītu - tāpēc ūdenskritumu apmeklēt liegts.

Ūdenskritums ir 2 m augsts un 1 m plats. Sausās vasarās izsīkst. Ūdenskritums ir ļoti ainavisks, atrodas tieši uz stigas. Tas izveidojis ap 15 m garu kanjonveida gravu. Kanjonā strauts veido vēl vienu nelielu ūdenskritumu.

Ūdenskritumu neparastu padara atsegto iežu krāsas - te atsedzas sarkanbrūns un pelēkzils dolomītmerģelis. Atsegtie nogulumi pieder devona perioda Narvas svītai. Tik senus iežus Latvijā var redzēt vēl tikai dažās citās netālās Ziemeļkurzemes strautu gravās.

Dolomītmerģelis ir salīdzinoši mīksts materiāls, tādēļ pat šis nelielais strautiņš to izskalo. Pašlaik strautiņš izveidojis ap 15 metrus garu, skaistu kanjonu, kurā tas veido vēl vienu nelielu kāplīti.

Tālā nākotnē, izskalojoties iežiem, ūdenskritums varētu kļūt vēl skaistāks.
mapx.map.vgd.gov.lv

 

Iespēja bildes lejuplādēt no portāla redzet.lv

Ielogoties

Jūs neaizpildījāt abus laukus.

Reģistrēties

Jūs neaizpildījāt visus laukus.