info@redzet.lv
Vilks Līgatnes dabas takāMežacūka Līgatnes dabas takā
Lasīt aprakstu
Vilks Līgatnes dabas takā, Pelēkais vilks (Canis lupus), Līgatnes dabas takas
Vilks Līgatnes dabas takā
Kods: D-311-10
Autors: Aivars Gulbis
Bildēts 2010. gada 02. oktobrī
Izšķirtspēja Izmērs Rezolūcija Faila izmērs Cena
Par brīvu* 1000 x 667 px 72 dpi 235 KB Lejuplādēt
Maza 1748 x 1165 px
14.8 x 9.87 cm
300 dpi MB 1.30 €
Vidēja 2480 x 1653 px
21 x 14 cm
300 dpi MB 3.49 €
Liela 3146 x 2097 px
26.64 x 17.75 cm
300 dpi 6.59 MB 5.50 €
* Mēs vēlamies dalīties ar Jums savā priekā, tāpēc WEB kvalitātes bilde ir par BRĪVU!
 Pelēkais vilks
Canis lupus (Linnaeus, 1758) 
 Valsts     Dzīvnieki (Animalia)
 Tips  Hordaiņi (Chordata)
 Klase  Zīdītāji (Mammalia)
 Kārta  Plēsēji (Carnivora)
 Dzimta  Suņu dzimta (Canidae)
 Ģints  Suņi (Canis)
 Suga  Pelēkais vilks (C. lupus)

Vilks - Canis lupus Linnaeus, 1758

Vilks - angliski: wolf; vāciski: Wolf; zviedru: varg; igauņu: hall hunt; lietuviešu: vilkas; krievu: волк

Apraksts:
Pieauguša dzīvnieka garums no purna gala līdz astes galam - parasti ap 150 (no 110 līdz 180) cm, ķermeņa svars visbiežāk - 35 – 40 (tēviņiem no 30 līdz 65, mātītēm no 26 līdz 52) kg. Lielākais suņu dzimtas savvaļas zvērs. Tēviņi augumā pārspēj vienaudzes mātītes. Skausta augstums - līdz 90 cm.
Ķermenis spēcīgs, ar nedaudz piepaceltu, izliektu skaustu. Kājas, salīdzinot ar ķermeni, garas. Galva liela, ar stāvām ausīm un strupu purnu. Aste gandrīz puses ķermeņa garumā, nokarena, gari apmatota.

Apmatojuma krāsa – variabla, lielākoties tā pamatā gaiši pelēka, ar rudi brūnu vai dzeltenīgu un melnu toņu piejaukumu. Kājas un ķermeņa apakšpuse gaišāka par virspusi. Divas reizes gadā (parasti maijā un septembrī) notiek apmatojuma maiņa. Ziemā apmatojums biezāks nekā vasarā.
Vilkam labi attīstīta oža un dzirde, bet redze ir salīdzinoši vāja. Ļoti piesardzīgs dzīvnieks. Saskarsmē ar cilvēku – bailīgs.
Pārvietojas galvenokārt rikšos, galvu turot nolaistu un nedaudz pagrieztu uz vienu pusi.
Sazinās ņurdot, gaudojot un aprauti ierejoties, vaukšķot (galvenokārt mazuļi).

Izplatība un sastopamība:
Vilka pamatareāls ietver gandrīz visu Eirāziju (izņemot galējos dienvidus un dienvidaustrumus) un Ziemeļameriku. Vairākās Rietumeiropas valstīs vairs nav sastopams, daudzās ir reti vai ļoti reti sastopams. Sugai raksturīga ļoti liela ģeogrāfiskā mainība, aprakstītas vairāk par piecpadsmit pasugām. Latvijā - nominālforma Canis lupus lupus.

Latvijā dzīvo apmēram pus tūkstotis vilku, kas izplatīti visā valsts teritorijā, bet ļoti nevienmērīgi (sastopami pārsvarā austrumu un rietumu rajonos).
Apdzīvo dažādus biotopus, biežāk mežus un augstos purvus. Labi peld.

Dzīves veids:
Ekoloģiski samērā plastiska suga.

Pārtiek praktiski tikai no gaļas. Ja nav badojies, dienā apēd vidēji divus līdz četrus kilogramus gaļas. Medī lielākoties pārnadžus – stirnas (pārsvarā), meža cūkas, staltbriežu un aļņu teļus un govis -, bebrus un peļveidīgos grauzējus, retāk – āpšus, zaķus, lapsas. Uzbrūk arī mājdzīvniekiem (galvenokārt aitām, kazām, teļiem, suņiem) -, ja pietrūkst dabiskās barības un (vai) ja mājdzīvnieki atrodas provocējošos apstākļos (nepieskatīti mežā, ganībās naktī). Bez aizspriedumiem ēd maitu. Spēj vairākas dienas iztikt bez ēšanas.
Cilvēkam bīstams var būt vienīgi ar trakumsērgu slims vilks.

Pavasarī un vasarā: nometnieks; dzīvo ģimenēs, kas sastāv no vecākiem un divu paaudžu pēcnācējiem. Rudenī un ziemā: klejotājs. Spēj noiet lielus attālumus.

Dzīvo g.k. asinsradnieciskos ģimenes baros jeb t. s. praidos, kas sastāv no tēva, mātes, viņu mazuļiem un iepriekšējā sezonā dzimušajiem pēcnācējiem. Praids izjūk, sākoties riesta periodam.

Vilka dzīves ilgums - 10 līdz 15 gadi. Dzimumgatavību sasniedz: mātītes divu, tēviņi trīs gadu vecumā.
Vilks ir monogāms; dzimumpartneri izvēlas uz visu mūžu, citu meklē tikai tad, ja iepriekšējais iet bojā. Vilcenes, kuras zaudējušas, nav atradušas partneri vilku, mēdz sapāroties ar suņiem, radot auglīgus jaukteņus, kas var līdzināties gan mātei, gan tēvam, gan mantot abu vecāku pazīmes.

Riesto no janvāra beigām līdz marta sākumam (Latvijā riesta kulminācija – februāra nogalē). Pēc 62 vai 63 (reti – vairāk) dienu ilgas grūsnības vilcene biezā mežaudzē labi apslēptā, savlaicīgi ierīkotā midzenī (parasti alā), kas vienmēr atrodas sausā vietā un vienlaikus tuvu neizžūstošai ūdenstilpnei, dzemdē visbiežāk četrus līdz sešus ( no 1 līdz 12) vidēji 400 gr smagus, aklus, bezzobainus mazuļus. Vismaz divus mēnešus tie pārtiek tikai no mātes piena. Acis vilcēniem atveras apmēram pusotras nedēļas vecumā, zobi tiem parādās dzīves trešajā nedēļā. Trīs nedēļu vecumā mazuļi pirmoreiz sadūšojas atstāt midzeni. Kamēr vilcēni mazi, māte viņus pamet vienīgi, lai padzertos; šai periodā ar barību māti apgādā tēvs, savā kuņģī atnesdams un atrīdams pussagremotu gaļu. Kad mazuļi paaugušies, medībās dodas abi vecāki. Midzeņa apvidu vilku ģimene parasti pamet septembrī.

Pēdu nospiedumi:
Vilks ir pirkstminis (ejot atbalstās uz pirkstu falangām). Priekškāju atstātie pēdu nospiedumi lielāki – garāki (8,5 – 13,5 cm) un platāki (8 – 12 cm) - par pakaļkāju (7,5 – 12 X 6,5 – 10 cm) ieminumiem. Dzīvniekam soļojot vai rikšojot, veidojas taisna pēdu virkne, kurā redzami paliek tikai pakaļkāju pēdu nospiedumi, jo vilks liek pakaļkājas pēdu tieši priekškājas pēdas nospiedumā (labo pakaļkāju – kreisās priekškājas nospiedumā un otrādi). Ja sniegā taisnā virzienā pārvietojas vairāki zvēri, tie soļo vai rikšo cieši cits aiz cita, katrs liekot pēdas precīzi priekšā ejošo sugasbrāļu pēdās.

Mēsli:
velteniski (desveidīgi), ar nedaudz izstieptiem galiem; līdzīgi liela suņa (kurš ēdis gaļu) mēsliem. Garums – vidēji 10 cm, diametrs – 3 līdz 4 cm. Konsistence – lielākoties samērā cieta. Krāsa svaigiem – visbiežāk melna, tumši olīvbrūna vai tumši pelēka, ja ēdis tikai kaulus, - gandrīz balta. Saturā parasti - zvēru mati, lielu dzīvnieku kaulu gabaliņi, šķembas, nelielu dzīvnieku skeleta veseli fragmenti, var būt putnu spalvas, vasarā – arī kukaiņu hitīna gabaliņi, ogu mizas un sēklas, kauleņu sēklas.

Atrodami visbiežāk uz zvēru takām, meža ceļiem, nelielās laucītēs, meža pļaviņās un ielokos, sūnu purvu saliņās. Netālu no midzeņa – īpašā „tualetes vietā” – mēdz būt lielā daudzumā vienkopus.

Mēslus izmanto aizņemtās teritorijas robežu apzīmēšanai, regulāri atstājot tos noteiktās, īpaši izkārpītās vietās.
Stiprā izbīlī, kā arī nāvīgi ievainots, parasti izdala šķidrus, tumšus ekskrementus, kas nedaudz atgādina sarecējušas asinis.

Statuss:
Latvijā mājo apmēram pustūkstotis vilku. Šobrīd pie mums limitēti medījams dzīvnieks (tiesības medīt vilkus ES Latvijai piešķīrusi izņēmuma kārtā). Ik gadu valstī tiek noteikts īpašs attiecīgajā medību sezonā nomedīt atļauto īpatņu skaits.

Kopsavilkums:
Lielākais suņu dzimtas savvaļas zvērs Latvijā. Apdzīvo dažādus biotopus, biežāk mežus un augstos purvus. Pārtiek praktiski tikai no gaļas. Monogāms. Riesto no janvāra beigām līdz marta sākumam. Metienā parasti 4 – 6 mazuļi.

Vairākās Rietumeiropas valstīs vilki vairs nav sastopami, daudzās ir reti vai ļoti reti sastopami. Toties Latvijā šobrīd dzīvo krietni vairāk par pustūkstoti vilku; tie izplatīti visā mūsu valsts teritorijā, tiesa, nevienmērīgi.
www.latvijasdaba.lv


Pelēkais vilks (Canis lupus) jeb vienkārši vilks ir lielākais suņu dzimtas (Canidae) suņu ģints (Canis) plēsējs. Pelēkais vilks bija sastopams jau pirms 130 000—300 000 gadiem, Latvijas teritoriju tas sāka apdzīvot tūlīt pēc pēdējā ledus laikmeta.

Latvijas Dabas muzejs pelēko vilku ir izraudzījies par 2014. gada dzīvnieku Latvijā. Pelēkais vilks ir Serbijas un Turcijas nacionālais dzīvnieks.
DNS pētījumi liecina, ka pelēkais vilks un suns (Canis lupus familiaris) ir viena suga - suns tiek uzskatīts par vilka pasugu, kas no vilka sāka atdalīties, iespējams, jau pirms 100 000 gadiem. Pelēkajam vilkam ir ļoti daudz pasugu, apmēram 50, bet visas joprojām nav aprakstītas un izpētītas, to skaits mūsdienās joprojām ir mainīgs.

Teritorijās, ko apdzīvo vilki, tie kļūst par galvenajiem plēsējiem. Lai arī pelēkais vilks nespēj tik viegli piemēroties vides izmaiņām kā koijots, tas dzīvo gan mežos, gan tuksnešos, gan kalnos, tundrā un taigā, stepēs un prērijās, pat apdzīvotu vietu tuvumā. Kādreiz vilki apdzīvoja visu Eirāziju un Ziemeļameriku, tomēr mūsdienās tā apdzīvotās teritorijas ir ļoti samazinājušās. Cilvēkam nekad nav paticis dzīvot kaimiņos ar vilkiem, jo vilki mēdz uzbrukt mājlopiem un reizēm arī pašiem cilvēkiem, tādēļ tie vienmēr ir medīti un iznīcināti. Mūsdienās ir valstis, kurās vilki tiek saudzēti, ir valstis, kurās tos medī sporta dēļ, bet citur nomedīs ikvienu vilku, kas šķērsos cilvēka ceļu.

Izskats
Pelēkā vilka auguma izmēri ir ļoti dažādi, atkarībā, kādas pasugas vilks un kādā biomā tas dzīvo. Augstums skaustā variē no 60—95 cm, svars no 20—68 kg. Vilks ir lielākais suņu ģints savvaļas dzīvnieks. Lielākie vilki dzīvo Aļaskā, Kanādā un Krievijā. Smagākie nomedītie vilki ir datēti Aļaskā (79 kg) un Ukrainā (86 kg). Mazākie pelēkie vilki ir arābu vilki, arābu vilka mātīte var svērt pat tikai 10 kg. Visiem pelēkajiem vilkiem mātītes ir vieglākas par tēviņiem par apmēram 20%. Mātītēm ir arī šaurāki purni un galvas, nedaudz īsākas kājas un mazāk masīvi pleci. Kopumā visiem vilkiem ir spēcīgs augums, ar paaugstinātu skaustu, garām, spēcīgām kājām un izteikti kuplu asti. Ķermeņa garums ir robežās no 1,3 līdz 2 metriem, mērot no degungala līdz astes galam. Astes garums parasti ir viena ceturtā daļa no visa ķermeņa garuma.

Pelēkā vilka skelets ir būvēts tā, lai tas spētu ilgi un nenogurstoši skriet. Vilki var ilgstoši skriet ar ātrumu 10 km/h, īsās distancēs ātrums var sasniegt 65 km/h. Ir zinātnieku datēts vilku mātītes lēciens, uzbrūkot medījumam, kas sasniedza 7 metrus.

Pelēkā vilka ķepas ir veidotas tā, lai varētu iet pa jebkādām virsmām, vilks ļoti labi var skriet pa sniegu. Starp katru pirkstu vilkam ir neliela ādas kroka, kas it kā veido pleznas efektu. Priekškājas ir lielākas nekā pakaļkājas. Pelēkajam vilkam atšķirībā no koijota un suņa, karstumā nesvīst ķepas.
Vilka kažoks ir dubults, ar blīvu un siltu pavilnu, un garāku, asāku akotspalvu, kas lieliski sargā vilku no lietus ūdeņiem, sniega un dubļiem. Pavasarī vilks nomet pavilnu. Pavilna parasti ir pelēkā krāsā, neatkarīgi kāda būtu akotspalva, kas variē no pelēkas līdz pelēkbrūnai un brūnai.

Ieradumi
Vilks ir bara dzīvnieks. Vientuļi vilki mēdz būt ļoti reti. Vientuļnieki parasti ir veci dzīvnieki, kas izdzīti no bara, vai jauni tēviņi, kas meklē savu teritoriju. Vilku bars nav tik kompakts un vienots kā Āfrikas savvaļas suņiem vai hiēnām, bet vilku bars ir noturīgāks nekā koijotu bars. Parasti barā dzīvo pieaugušu vilku pāris un viņu bērni, visi bara locekļi ir viena ģimene. Vilki sasniedz "pilngadību" tikai divu gadu vecumā. Visi palīdz audzināt mazos kucēnus. Bara lielums ir mainīgs, ko nosaka vairāki faktori; vilku vecums, individuālās īpašības un barības daudzums teritorijā. Barā var būt no 2—20 vilkiem. Reizēm mēdz būt ļoti lieli bari: 1967. gadā Aļaskā tika reģistrēts vilku bars ar 36 vilkiem. Lielākā daļa vilku pāru ir monogāmi, bet ir arī izņēmumi. Jaunākie vilki pakļaujas saviem vecākiem. Sasniedzot dzimumbriedumu, tie pamet baru. Ir zināmi atgadījumi nebrīvē, kad vilku baram pieaugot, meita nogalina māti, bet dēls nogalina tēvu, un vecākie bērni pārņem bara vadību. Savvaļā jaunie vilki meklē savu pāri un teritoriju. Vilki atšķirībā no citiem dzīvniekiem mēdz nogalināt vājākos savā barā, piemēram, kucēnu epileptiķi vai lamatu sakropļotu, vai sašautu, savainotu vilku.

Katram baram ir sava teritorija, kas sasniedz 200 km2. Vilku bars nepārtraukti pārvietojas, lai medītu. Katru dienu tas "izķemmē" apmēram 9% no teritorijas - apmēram 25 km dienā. Vilku bars necieš nepazīstamus vilkus savā teritorijā. Satiekoties ar svešinieku, tas parasti tiek nokosts. Teritorijas robežas tiek iezīmētas ar urīnu, kā arī vilki teritoriju iezīmē vokāli - gaudojot. Gaudošana norāda bara izmēru un atrašanās vietu, pēc tās vilki var izskaitļot teritorijai pieguļošo "buferzonu", lai izvairītos no sadursmēm. Vientuļš vilks reti atbild ar gaudošanu, tas klusējot izvēlas sev drošāko ceļu.

Reizi gadā vilkiem piedzimst kucēni. Tēviņam reizēm ir vairākas mātītes (harēms), tad metieni ir vairāki. Grūsnības periods ilgst 60—75 dienas. Parasti piedzimst 4—7 akli un kurli kucēni. Kucēni dzimst midzenī, kas tiek ierīkots attālākās meža nomalēs, salās, purvu malās. Bieži vilku midzeņi ir sastopami iedobēs zem kritušiem kokiem, retāk tiek izmantotas citu dzīvnieku izveidotās alas. Tas parasti atrodas ūdens tuvumā. Midzenī kucēni paliek apmēram 2 mēnešus. Vilki aug lēnāk nekā koijoti vai savvaļas suņi. Mātīte baro kucēnus ar pienu apmēram 2 nedēļas. Pirmās nedēļas mātīte paliek pie bērniem, bet bars tos apgādā ar barību. Kad kucēni ir 2 mēnešus veci, tos sāk ņemt līdzi, bet tie tiek atstāti kādā klusākā vietā, kamēr pieaugušie medī. Ar kucēniem vienmēr paliek kāds pieaugušais - "aukle", kas tos pieskata. Pēc dažām nedēļām tiem jau atļauj piedalīties medībās, ja tie spēj izskriet līdzi[9]. Vilki savvaļā dzīvo 6—10 gadus, nebrīvē tie var nodzīvot divreiz ilgāk. Kucēni bieži nesasniedz briedumu, jo tie var nomirt tādēļ, ka trūkst barības, tie var krist par upuri lāčiem, tīģeriem vai citiem vilkiem.

Vilks ir tipisks gaļēdājs, kas augu barību lieto tikai izņēmuma kārtā. Tas galvenokārt medī stirnas, staltbriežus, meža cūkas un mājdzīvniekus — aitas, kazas, teļus un citus mazos mājlopus — vistas, kaķus u.c. Ķer arī sīkākus zīdītājus — lapsas, jenotsuņus, zaķus, bebrus, peles un žurkas. Barības trūkuma apstākļos ēd arī kritušus dzīvniekus (maitas).

Vilku izplatība
Vēsturiski vilku izplatība zīdītāju starpā ieņēma otro vietu teritorijas ziņā pēc cilvēka, aptverot Ziemeļu puslodes lielāko daļu. Eiropā vilks lielākoties sastopams tikai Spānijā, Portugālē, Itālijā, Polijā, Skandināvijā, Austrumeiropā un Krievijā. Latvijā šobrīd ir 500—600 vilku. Latvijas teritorijā dzīvo Eirāzijas pelēkais vilks (Canis lupus lupus).

Āzijā vilki apdzīvo visu ziemeļu daļu - no Krievijas līdz Ķīnai. Ziemeļamerikā tas sastopams no Aļaskas līdz Meksikai.
lv.wikipedia.org

Vilks Līgatnes dabas takā
Kods: D-311-10
Autors: Aivars Gulbis
Bildēts 2010. gada 02. oktobrī
Izšķirtspēja Izmērs Rezolūcija Faila izmērs Cena
Par brīvu* 1000 x 667 px 72 dpi 235 KB Lejuplādēt
Maza 1748 x 1165 px
14.8 x 9.87 cm
300 dpi MB 1.30 €
Vidēja 2480 x 1653 px
21 x 14 cm
300 dpi MB 3.49 €
Liela 3146 x 2097 px
26.64 x 17.75 cm
300 dpi 6.59 MB 5.50 €
* Mēs vēlamies dalīties ar Jums savā priekā, tāpēc WEB kvalitātes bilde ir par BRĪVU!