info@redzet.lv
JenotsunsJenotsuņa mazuļi
Lasīt aprakstu
Jenotsuns vēro apkārtni, Jenotsuns
Jenotsuns vēro apkārtni
Kods: D-023-17
Autors: Aivars Gulbis
Bildēts 2017. gada 30. maijā
Izšķirtspēja Izmērs Rezolūcija Faila izmērs Cena
Par brīvu* 1000 x 667 px 72 dpi 171 KB Lejuplādēt
Maza 1748 x 1165 px
14.8 x 9.87 cm
300 dpi MB 1.30 €
Vidēja 2480 x 1653 px
21 x 14 cm
300 dpi MB 3.49 €
Liela 2922 x 1948 px
24.74 x 16.49 cm
300 dpi 4.61 MB 4.50 €
* Mēs vēlamies dalīties ar Jums savā priekā, tāpēc WEB kvalitātes bilde ir par BRĪVU!

Jenotsuns - Nyctereutes procyonoides Gray

Jenotsuns - angliski: racoon dog; vāciski: Marderhund; zviedru: mårdhund; igauņu: kährik; lietuviešu: usūrinis šuo mangutas; krievu: енотовидная собака

Apraksts:
Mazākais suņu dzimtas savvaļas zvērs Latvijā (nedaudz īsāks un zemāks par lapsu). Ķermenis drukns, apaļīgs. Svars pavasarī un vasarā - 4 līdz 6 kg, bet rudenī (kad uzkrātas zemādas tauku rezerves ziemai) - 7 līdz 12 kg. Pieauguša dzīvnieka garums parasti ap 70 (no 60 līdz 80) cm. Galva salīdzinoši neliela, ar nelielām ausīm un īsu, smailu, gludas vilnas segtu purnu, tās sānos (uz vaigiem) - ļoti raksturīga kupla pagarinātu matu aploce. Aste kupli apmatota, vidēji gara (15 - 25 cm), nokarena (gandrīz līdz zemei). Kājas, atšķirībā no citiem suņveidīgajiem, ļoti īsas; tās klātas ar cieši pieguļošu vilnu. Pārējais jenotsuņa apmatojums viscaur, ir kupls (biezs un garš), bet rupjš. Ziemā tas biezāks nekā vasarā. Apmatojuma krāsa ķermeņa virspusē - pamatā brūna, ar pelēcīgu vai rūsganu toņu piejaukumu, uz muguras un pleciem vienmēr uzkrītoši tumšbrūni ietonēta. Krūtis tumšākas, bet vēders gaišāks (pelēkdzeltens) par virspusi. Kājas melnas. Sejas un vaigu matojums kontrastējošs: balts purns, balta „vaigubārda”, kas ieskauj melnus laukumus ap acīm. Tieši šo melno laukumu dēļ dzīvnieks nodēvēts par jenotsuni, jo līdzīga sejas „maska” ir mazlācītim – Amerikas jenotam.

Jenotsunim labi attīstīta oža, bet dzirde un redze ir salīdzinoši vāja.
Pārvietojas galvenokārt soļos vai lēnā riksī. Labi peld. Briesmu gadījumā parasti nevis bēg, bet cenšas noslēpties, maskēties; nereti (ja tiek pārsteigts pēkšņi) mēdz izliekties beigts.

Izplatība un sastopamība:
Jenotsuņa pamatareāls atrodas Austrumāzijā (ietver Ķīnas austrumdaļu, Koreju, Vjetnamas ziemeļdaļu, vairākas Japānas salas, Usūrijas apgabalu un Amūras baseinu). Nolūkā iegūt vairāk kažokādas, sākot ar 1934. gadu vairāk nekā divdesmit gadus plaši tika veikta šīs sugas mākslīga ieviešana toreizējās Padomju Savienības Eiropas daļā, no kurienes tā tālāk jau patstāvīgi, nekontrolēti un strauji izplatījās rietumu virzienā, neparedzēti papildinot daudzu Eiropas valstu faunu.

Mūsu valsts teritorijā jenotsuņi pirmo reizi konstatēti Otrā Pasaules kara laikā (1943. gadā), kad daži zvēri te ieklīda no Krievijas. Bet 1948. gadā Padomju okupācijas vara šo sugu Latvijā introducēja tīši. Sākumā jenotsuņus pie mums saudzēja, sargāja, neļāva medīt. Pēc dažiem gadiem – atļāva. Bet vēl pēc dažiem gadiem jau ieteica jebkurā gadalaikā bez žēlastības iznīcināt, jo šie zvēri esot savairojušies tik lielā daudzumā, ka pār mēru samazina medījamo putnu skaitu un, turklāt, izplatot kašķi, trakumsērgu un citas cilvēkiem, mājkustoņiem un savvaļas dzīvniekiem bīstamas lipīgās slimības. Taču kopš 1993. gada jenotsuņu medības vairošanās sezonā Latvijā vairs nav atļautas.

Ja var ticēt uzskaitēm, tagad mūsu valstī dzīvo 13 līdz 15 tūkstoši jenotsuņu, kas daudzmaz vienmērīgi izplatīti visā valsts teritorijā (kur vien ir piemēroti dzīves apstākļi).

Dzīves veids:
Ekoloģiski ļoti plastiska suga.
Nometnieks. Apdzīvo galvenokārt lapu koku un jauktos mežus ar biezu pamežu un bagātīgu paaugu. Priekšroku dod mitriem biotopiem; izvēloties dzīvesvietu, raugās, lai tuvumā būtu kāda ūdenstilpe. Labi peld.
Aktīvs pārsvarā naktī.

Mūsu platuma grādos gada aukstos mēnešus (no oktobra nogales līdz martam) jenotsuņi pavada neaktīvā stāvoklī - dziļā snaudā (īstā ziemas miegā neiegrimst), pārtiekot no rudenī uzkrātajām zemādas tauku rezervēm. Šai ziņā jenotsuņi ir unikāli savas dzimtas pārstāvji.
Parasti, iekārtojušies iepriekš rūpīgi izklātā midzenī, kas ierīkots galvenokārt pamestās (dažreiz apdzīvotās) āpšu alās vai neapdzīvotās lapsu alās, ziemo kopā divi pieaugušie jenotsuņi - tēviņš un mātīte (dzimumpartneri); jaunie dzīvnieki var ziemot gan vienatnē, gan divi vai pat vairāki līdzās.
Ja priekšlaicīgi izsīkušas enerģijas rezerves, kā arī atkušņa laikā, zvēri ziemošanas alas mēdz pamest, lai meklētu barību.

Neizvēlīgs visēdājs - pārtiek gan no dzīvnieku, gan augu valsts barības. Ēd dažādus bezmugurkaulniekus, zivis, abiniekus, rāpuļus, putnu olas un mazuļus, peļveidīgos grauzējus, augu dzinumus, sakneņus, augļus, sēklas. Veģetārā barība jenotsuņa ēdienkartē īpaši nozīmīgu vietu ieņem rudenī - uzbarošanās periodā. Rudenī, tāpat pavasarī pēc pamošanās no ziemas snauda neatsakās arī no maitas.

Dzīves ilgums: 6 – 8 gadi. Dzimumgatavību sasniedz vidēji desmit mēnešu vecumā.

Monogāms; pāri izveidojas uz visu mūžu. Pārojas februāra beigās - martā. Pēc 58 - 63 dienu grūsnības (maijā) alā ierīkotā midzenī mātīte laiž pasaulē sešus septiņus (nereti vairāk) vidēji astoņdesmit deviņdesmit gramus smagus, aklus, kurlus mazuļus. Acis mazuļiem atveras 8 - 10 dienā. Māte tos zīda līdz apmēram pusotra mēneša vecumam. Bet jau četru piecu mēnešu vecumā jaunie dzīvnieki kļūst pilnīgi patstāvīgi un tūdaļ pamet dzimto apvidu

Pēdu nospiedumi:
Jenotsuns ir pirkstminis (ejot atbalstās uz pirkstu falangām). Pēdu nospiedumi - ar izvērstiem pirkstiem, vairāk plati (5 - 6 cm) nekā gari (4 - 5 cm). Ja dzīvnieks gājis soļos, attālums starp pēdu nospiedumiem - apmēram 15 cm, ja rikšojis, - apmēram 20 cm; abos gadījumos izveidojusies lauzta pēdu nospiedumu līnija. Ja viņš lēkšojis, pēdu nospiedumi sakārtojušies ieslīpi pa pāriem ar 25 - 30 cm atstarpēm.
Sniegā jenotsuņa ieminumus izdodas ieraudzīt samērā reti - g.k. atkušņa laikā un agrā pavasarī (tāpēc, ka gada auksto periodu dzīvnieks pavada snaudā).

Mēsli:
lielākā daudzumā vienkop vienmēr atrodami dažu metru attālumā no midzeņa (alas) īpašās „tualetes” bedrītēs vai kaudzītēs, kā arī uz vai pie pastāvīgajām takām ierīkotās atejas bedrītēs. Tie ir vārpstveidīgi, parasti ar vienu vai divām iežmaugām. Mēslu garums 4 - 6 cm, diametrs 2 - 3 cm, bet krāsa un konsistence variē atkarībā no barības; saturā var būt visdažādāko dzīvnieku kaulu un ādas segas fragmenti, kā arī dažādu augu dažādu daļu fragmenti.

Statuss:
Šobrīd Latvijā – nelimitēti medījams dzīvnieks.

Kopsavilkums:
Jenotsuns nav mūsu faunas pamatelements, - introducēts 1948. gadā no Tālajiem Austrumiem. Mazākais suņu dzimtas savvaļas zvērs Latvijā. Nakts dzīvnieks. Nometnieks. Apdzīvo mitrus mežus. Visēdājs. Aukstajā sezonā neaktīvs; ziemu pavada dziļā snaudā, pārtiekot no zemādas tauku rezervēm.
Monogāmas. Riesto februāra beigās - martā. Metienā vidēji 6 - 7 mazuļi.
Lēš, ka Latvijā pašlaik dzīvo 13 - 15 tūkstoši jenotsuņu.
www.latvijasdaba.lv

 

Izplatība savvaļā
Jenotsuns sākotnēji bija izplatīts mežu zonā Tālajos Austrumos – Ķīnā, Vjetnamas ziemeļos, Korejā un visās lielākajās Japānas salās, kā arī Usūrijas un Amūras upju baseinos Krievijā. 1927.–1957. gadā vairāk nekā 9000 jenotsuņu tika introducēti reģionos uz rietumiem no to dabiskā areāla – toreizējās PSRS 82 apgabalos un republikās galvenokārt Eiropas daļā. Tas tika darīts, lai radītu jaunas medījamo kažokzvēru populācijas.

1948. gadā 35 jenotsuņi tika izlaisti Latvijas mežos (bet līdz tam jau no 1943. gada atsevišķi īpatņi ieklejoja no kaimiņu republikām). Populācija strauji auga – 1960. gadā vien Latvijā tika ziņots par 4210 jenotsuņu nomedīšanu.

Jenotsuņa panākumu pamatā ir tā pielāgošanās spējas, straujā vairošanās, cilvēka klātbūtnes sekmīga pieciešana un visēdāja daba. Piemēram, introducētais jenotsuns ne vien veiksmīgi nostiprinājās jaunajās dzīves vietās, bet arī izplatījās tālāk uz rietumiem, 1935. gadā sasniedzot Somiju, 1945. gadā – Zviedriju, 1951. gadā – Rumāniju, 1955. gadā – Poliju, 1959. gadā – toreizējo Čehoslovākiju, 1962. gadā – Vāciju un Ungāriju, 1979. gadā – Franciju. 20. gs. nogalē pirmais jenotsuns tika noķerts arī Lielbritānijā. Pēdējos gados izplatība palēninājusies, bet prognozē, ka jenotsuns kolonizēs arī visu Skandināviju, Balkānus un Franciju.

Uz rietumiem no bijušās PSRS jenotsuņus lielākoties uzskata par kaitīgu dzīvnieku, kas iznīcina sīkos medījamos dzīvniekus un zivis, un tā kažokāda, kas Rietumeiropā neizaug tik garu vilnu kā oriģinālajā dzīves vidē, ir praktiski bezvērtīga.

Japānā jenotsuņa gaļu izmanto pārtikā, kaulus – tautas medicīnā potenci uzlabojošu preparātu pagatavošanā. Kažokādas, kas komercijā pazīstamas ar nosaukumu "Usūrijas jenots" plaši izmanto silto vējjaku, kā arī plēšu un bungu dekorāciju pagatavošanā. Japānā ik gadus nomedī ap 70 000 jenotsuņu, tomēr tie arvien ir bieži sastopami dabā, dažreiz ienākot pat lielākajās pilsētās.

Dzīves vide
Jenotsuņa tagadējās izplatības ziemeļu robeža sakrīt ar rajoniem, kur gada vidējā temperatūra ir nedaudz virs 0oC, sniega segas biezums ziemā ap 80 cm, sniega segas periods 175 dienas gadā un augu augšanas periods – 135 dienas gadā. Piemēram, Somijā jenotsuņa izplatības ziemeļu robeža ir starp 65o ziemeļu platuma grādu un ziemeļu polāro loku.

Jenotsuņa dzīves vidi raksturo divas nepieciešamas īpatnības – ūdens tuvums un augļu un ogu pieejamība rudenī. Japānā jenotsuņi dzīvo jauktajos un platlapu mūžzaļajos mežos, lauksaimniecības zemēs un pilsētās. Krievijas Tālajos Austrumos jenotsuņi iecienījuši atklātu ainavu, sevišķi mitras pļavas un lauksaimniecības zemes, un izvairās no mežu biezokņiem. Savukārt introdukcijas areālā jenotsuņi dzīvo mitros mežos ar bagātīgu pamežu upju un ezeru piekrastēs.

Jenotsuns ir vienīgais savvaļas suns, kurš dodas ziemas guļā, bet arī tas raksturīgs tikai areāla ziemeļdaļā. Vistālāk ziemeļos (arī Latvijā) ziemas guļa ir novembrī–martā, bet siltākās dienās dzīvnieks mēdz uzmosties. Nepietiekami uzbarojušies jenotsuņi ziemas miegā neliekas arī areāla ziemeļos. Sekmīgai ziemas guļai nepieciešams iepriekšējs intensīvas uzbarošanās periods, kura laikā jenotsuns gandrīz dubulto savu svaru. Jenotsuņu pāris ziemas guļā dodas kopā. Ziemo pamestās lapsu vai āpšu alās.

Barība
Tāpat kā daudzi citi suņu dzimtas pārstāvji, jenotsuns ir visēdājs. Ēd kukaiņus, sīkus grauzējus, abiniekus, putnus, putnu olas. Tas arī zvejo zivis ezeros, upēs un strautos, ar nagiem medījumu izsviežot no ūdens. Barības meklējumos ūdenī arī nirst. Piedevām jenotsuns ēd gliemjus, čūskas un ķirzakas. Jūras krastā – krabjus, jūras ežus un no jūras izskalotās maitas.

Jenotsuns ēd arī augu barību – stublājus, saknes, lapas, sīpolus, augļus, ogas, riekstus un sēklas – viss atkarībā no sezonas un vietas. Rudenī jenotsuņi pārtiek galvenokārt no augu barības – dažādiem augļiem, savvaļas ogām un sēklām (piemēram, auzām). Ziemā, kad barības resursi ir ierobežoti, var izdzīvot, barojoties ar cilvēka atkritumiem un maitām. Japānā jenotsuņi lielā mērā pārtiek no atkritumiem, kukaiņiem, zivīm, krabjiem un tādiem augiem kā krūkļi un skābarži. Somijā pa vasaru jenotsuņu pamatbarība ir sīki zīdītājdzīvnieki (peles), augi un vardes; ziemā tie pārtiek no maitas, sīkiem zīdītājdzīvniekiem un augiem.

No kultūraugiem jenotsuns labprāt ēd auzas, kukurūzu un ķirbjus. Kukaiņus, līdzīgi āpsim, meklē arī augsnē. No putniem par upuri visbiežāk krīt ūdens un piekrastes putni, kā arī citas zemē perējošo putnu sugas.

Jenotsunim  kā suņu dzimtas pārstāvim ir salīdzinoši vāja redze, tāpēc barības meklējumos tas vadās pēc ožas. Barību meklējumos klaiņo ar purnu pie zemes, medījumam pakaļ nedzenas. Jenotsuņi nav ātri dzīvnieki, bet nenogurdināmi barības meklējumos. Barības meklēšanas pārgājienu garums svārstās no dažiem kilometriem līdz – rudenī – 12–15 km.

Dzīves cikls
Jenotsuņi ir monogāmi. Pāri veidojas rudenī, parasti kopā arī ziemo. Mazuļus aprūpē abi vecāki. Ģimene izjūk vasaras beigās, bet uzskata, ka uz nākošo vairošanas sezonu kopā sanāk tas pats pāris. (Nebrīvē gan iespējama poligāmija.)

Pārošanās notiek februārī–martā. Grūsnība ilgst 59–64 dienas. Grūsnības nogalē tēviņš mātītei piegādā barību un tūlīt pēc mazuļu piedzimšanas sāk piedalīties to aprūpē. Dzemdības notiek lapsu vai āpšu pamestā alā. Ja tādas nav, jenotsuns pats izrok vienkāršu 1,5–3 m dziļu alu ar 1–2 izejām, visbiežāk grāvja, gravas vai ūdenskrātuves krasta nogāzē.

Metienā parasti ir 4–8 mazuļi, bet ir ziņas pat par 19. Mazuļi piedzimstot sver
60–90 g. Kucēniem 9.–10. dienā atveras acis, 14.–16. dienā parādās zobiņi un sāk attīstīties akotmati. Ar mātes pienu barojas vidēji 45 dienas, bet abi vecāki jau
25–30 dienas veciem mazuļiem sāk piegādāt cieto barību. 4–5 mēnešu vecumā jaunie jenotsuņi uzsāk patstāvīgu dzīvi. Dzimumgatavību sasniedz 9–11 mēnešu vecumā.

Nebrīvē sasniedz 14 gadu vecumu, bet dzīves ilgums savvaļā nav precīzi zināms.

Dažādi fakti
Jenotsuņu kažokādas turpina figurēt komerciālajā apritē, lai gan tagad tās tiek ražotas kažokzvēru audzētavās. PSRS jenotsuņu audzēšanu 1945. gadā pārtrauca, jo tas ekonomiski neatmaksājās. Jenotsuņu fermas arvien darbojas Somijā, bet vairs ne Zviedrijā, un pēdējā jenotsuņu ferma Ungārijā tika slēgta 1995. gadā. Japānā jenotsuņa produkti ir kaligrāfijas otiņas, izbāzeņi u.c.

Jenotsuns ir viena no retajām savvaļas suņu dzimtas pārstāvju sugām, kurš kāpj kokos, izmantojot asos nagus.

Jenotsuns nerej. Lai izrādītu dominanci, tas izslej asti apgriezta U formā. Jenotsunim ir suņu dzimtas pārstāvim neraksturīgi sīki zobi.

Jenotsuņu sabiedriskajā dzīvē svarīga loma ir tualetēm. Jenotsuņu tualete ir noteikta vieta, kur visa jenotsuņu grupa urinē un atstāj ekskrementus.

Jenotsuņi slimo ar dažādām slimībām – kašķi, trakumsērgu, piroplazmozi, trihinelozi u.c., ar ko var aplipināt gan citus dzīvniekus, gan – dzīvojot tiešā cilvēka tuvumā – cilvēkus. Nereti jenotsuņus iznīcina tieši šī apsvēruma dēļ. Jenotsuņi ir gandrīz simtprocentīgi invadēti ar infekciju pārnēsājošiem ektoparazītiem – ērcēm un blusām. Pastāv aizdomas, vai līdz ar jenotsuņu introdukciju Latvijā netika ienestas arī ar ērču encefalītu inficētas ērces. Jenotsuņiem pārmet arī medījamo dzīvnieku iznīcināšanu, jo īpaši attiecībā uz medījamajiem ūdensputniem un, iespējams, arī vistveidīgajiem putniem. Iespējams arī, ka jenotsuņa savairošanās bijis viens no āpšu, zebiekstu un sermuļu skaita samazināšanās iemesliem.

Jenotsuņi ir svarīgs barības avots daudziem plēsoņām. Tie arī regulē kukaiņu un grauzēju populācijas, bet, tā kā barojoties nav specializācijas, jenotsuņu barošanās maz atsaucas uz kādu vienu sugu.

Jenotsuņu dabiskie ienaidnieki (dažādās areāla daļās) – pelēkie vilki, lūši, tiņi, Japānas caunas, klinšu ērgļi, baltplecu ērgļi, Eirāzijas ūpji, mājas suņi. Jenota aizsargreakcija, kad, piemēram, to pārsteidzis cilvēks vai suns – jenotsuns aktīvi neaizsargājas, bet pieplok pie zemes, aizver acis, sastingst un izliekas miris. Šādos apstākļos jenotsuni viegli var noķert dzīvu.

Jenotsuņa latīniskais nosaukums Nyctereutes  procyonides aptuveni tulkojams kā "jenotveidīgais nakts klaiņotājs" – grieķu val. Nycto = nakts, ereutes = klaiņotājs; procyon = jenots, eidos – forma.
www.rigazoo.lv

Jenotsuns vēro apkārtni
Kods: D-023-17
Autors: Aivars Gulbis
Bildēts 2017. gada 30. maijā
Izšķirtspēja Izmērs Rezolūcija Faila izmērs Cena
Par brīvu* 1000 x 667 px 72 dpi 171 KB Lejuplādēt
Maza 1748 x 1165 px
14.8 x 9.87 cm
300 dpi MB 1.30 €
Vidēja 2480 x 1653 px
21 x 14 cm
300 dpi MB 3.49 €
Liela 2922 x 1948 px
24.74 x 16.49 cm
300 dpi 4.61 MB 4.50 €
* Mēs vēlamies dalīties ar Jums savā priekā, tāpēc WEB kvalitātes bilde ir par BRĪVU!